Nevaru atcereties dzejola nosaukumu un autoru. dzejoli gaja runa par izrautam saknem un nespeju augt neaugliga zeme. Parnesta nozime runa iet par latviesu tautu. Kads zin so dzejoli?

Dzejoli neatminu, bet viena dziesma atausa atmiņā. Vārdi nav tie, kas Tev vajadzīgi!?
http://www.youtube.com/watch?v=BnjZVVgqqEU
..kādreiz patika, tagad , ieklausoties vārdos, saprotu - galīgais absurds..varbūt tamdēļ mums neiet tā, kā gribētos... pārāk daudz kunkstam, lūdzam, īdam, lai mums ļauj, lai mūs laiž...    

Pirmā asociācija - bija kas tāds Vizmai Belševicai. Atceros, bija dzejolis par celmiem. "Celmu zeme"

Kādā koku aizsaulē
    baltie bērzu veļi mīt?
Kādā aizmūžības upē
    liepu zaļās ēnas krīt?
    Vai to izdegušo zemi
    nāk pa naktīm apraudzīt?

Kur pēc nociršanas paliek
    ievu smaržas rūgtais gars,
Kas pa smagiem bula sapņiem
    apkaltušas lūpas skar?
    Velta atmiņa un moka.
    Sāpīgs pilnmēneša stars.

Vai pār savu celmu ozols
    bālā spoku stundā skumst
rāms kā pārdeguši sāpe,
    kluss kā tēva pārmetums?
    Vai zem viņa platām rokām
    rēgu avots sausi tumst?

Kādā koku aizsaulē
    rasas mirdz un lieti līst,
un no vēsām rīta miglām
    balti padebeši blīst?
    Šajā saulē celmu zeme
    slāpēs aizkliegdamās plīst.
    

Tomēr vēl klāt varētu minēt daudzus trimdas dzejniekus, kuri šo tēmu dažādi apcerēja. Bet, jā, lasot kritērijus šim dzejolim, aizvien vairāk sāku sliekties uz Vizmu Belševicu.