PASMIESIMIES VAI PADOMĀSIM?

Kurš gan bērnībā nav baudījis tādu kārumu kā cukurgailītis, es vēl tagad šad tad tādu nopērku un apēdu. Bet, ak, tu nelaime, vairāk nezinu kā latviešu valodā pateikt, ko es ar to saldumu daru. Sūkāju cukurgailīti? Laizu cukurgailīti? Man garšo cukurgailītis? Un, ko šajā kontekstā lai saka visi cilvēki ar uzvārdu Gailītis? Nevar vairs mūsdienu latviešu valodā tā brīvi izteikties par patiku pret gailīšiem. Iedomājies kā tas skan, tētis piedāvā savam mazulim: „Vai negribi pasūkāt cukurgailīti?”.
Nu lielu popularitāti guvusi Leļļu opera. Nezinu, ir tas uzveduma mākslinieciskās vērtības vai skandalozā plakāta dēļ. Ņemu grāmatu par Pinokio un lasu: „Un tētis Karlo no šīs jocīgas pagales izdrāza Pinokio”. Apmēram to pašu darbību šī vīra vārda brālis izdarīja ar citu pagali – izdrāza Buratino. Tas nozīmē, ka mūsdienu latvietis neko vairs nevar izdrāzt kā senāk.  Ja satieku kādus steidzīgus draugus, neriskējot dabūt pa seju, nevaru draudzīgi uzsaukt: „Hei, kur jūs tā drāžaties?” Kā mūsdienās saprast teicienu „Kā vējš drāžas, ka miets atduras”? Pār tiltu drāžas vilciens – kā to saprast?

Un visbeidzot, kāpēc tik muļķīgi mūsdienās izklausās pavisam nekaitīgie latviešu vārdiņi „šitas”, „šite”, „šito” un tā tālāk? Kāpēc vairs nevar bez smīniem pateikt – šite drāžas automobiļi, zēns tirgū laiza gailīti, bet amatnieks līdzās drāž karoti? Latviešu valoda novecojusi, vai kaut kas nav kārtībā ar šīs valodas lietotājiem?