Parunāsim mazliet par to....?!

N.B. Atbildu nelasot ko rakstījuši citi!

Drosmīgs jautājums un tikpat drosmīgām un patiesām jābūt arī atbildēm

Jebkuru cilvēku ir iespējams aizvainot, nolikt gar zemi, bet tad viņu nopirkt ar dazādiem glaimiem.
Pērk un pārdod visu, bet prasme novērtēt un pateikt kategorisku NĒ spēj ne katrs.
Es esmu zurnālists, suņu un to īpašnieku apmācītājs, man jāmāk paust savu viedokli, jāprot pateikt NĒ, novilkt svītru attiecībās..

Būtībā tas ir raksturs, Pašvērtības apzināšanās, Patmīlība un Pašcieņa. Sevis apzināšanās.
Es protu pateikt savu viedokli, spēju uzklausīt arī kritiku.
Izteikt savas domas un uzklausīt citu, tā ir sava veida drosme. Man tā piemīt.
Varbūt tāpēc mani ne visi saprot un mīl?

Man tas mazsvarīgi - es mīlu gan draugus, gan ienaidniekus - es esmu dzenbudists

Labs jautājums Liki atkal palūkoties uz sevi

Pateikšu es 50/50. Vnk man bessi, kad sāk joksīt smadzenes, tad es palieku nelabs. Neko nemēginu, man tāpat darbu papilnam. Lai manā vietā to dara laiks. Un izdara. :)

Nu cilvēkiem vienkārši dažkārt ir nepieciešams pabūt atsevišķi, lai saprastu, vai viņi vēlas būt kopā.
Bez rūgtā nevarētu zināt, cik saldais patiesībā ir salds. Tas būtu, dažkārt ir nepieciešamas kādas pārmaiņas, lai varētu novērtēt to, kas tev ir.
Ilglaicīgās attiecībās ir tā, ka, ja abi nav spējīgi pieņemt otru tādu, kāds viņš/viņa ir, tad strīdi noteikti radīsies un ar laiku katrs mazākais sīkums var kļūt par strīda iemeslu.

Es nezinu, līdz kam mani jānoved, lai es ierosinātu kādu kašķi. Protams, dzīvē bez sadzīviskiem strīdiem neiztikt, taču pa retam tie nāk arī par labu. Parasti cilvēks, kurš saka "neesi manis vērts", bieži vien vienkārši neprot novērtēt otru cilvēku +man liekas, ka tāds izteikums liecina par cilvēka ego vai pārāk augstu pašnovērtējumu. Pēc tāda strīda parasti viens otru pasūta, kādu laiku iestājas pauze un tas, kurš bija lielā strīda iniciators, sāk skriet pakaļ un atvainoties, jo saprot, ka tomēr laikam bija tam otram cilvēkam kāda vērtība. Parasti arī tāda atvainošanās tiek pieņemta, pat ja tas atkārtojas 1000 reizes, ko es nekad neesmu sapratis.

godīgi sakot,man tā bija šovasar,ka biju nolēmusi šķirties.jo viss bija tā piegriezies,ka man nebija spēka vairs cīnīties un ieslīgu depresijā.nu jau gadu ka dzīvoju pie vīra vecākiem.un es biju kā starp dzirnakmeņiem.vīrs aizrāvās ar dzeršanu,bet vīramāte jaucās ģimenē un nekad nebija labi.plus bērni pārdzīvoja un lūdza man lai mēs ejam projām.un tas man pielika punktu un jau biju savākusi mantas un visu pateicu vīram ko domāju.jo ar alkaholismu cīnījos 4 gadus,un dēļ viņa man bija kompleksi,bet man gribējās dzīvot un nevis būt tikai māte un sieva kura pilda pienākumus un netieku novērtēta un ka sievas vietā ir pudele.
viņš mani aizturēja un solījās mainīties,atvainojās un saprata kļūdu kur pieļāvis.es ar bērniem devām viņam to pēdējo iespēju un arī izrunājāmies.un nolika savu māti arī pie vietas,lai nejaucās ģimenē.pagaidām es to progresu redzu.man un viņam kašķēties un strīdēties nepatīk,tas notiekās ļoti reti,ja patiešām ir nopietns iemesls.bet tā mēs izrunājamies un meklējam kompromisu,lai mums abiem būtu labi un arī bērniem.

es ljauju cilveekiem pashiem izveeleeties. ne man vinjus vadiit. katrs taapat izveelaas to kas vinjam ir izdeviigi.

Stridos rodas brinum izdaribas.
Dizi gari ko stastit nav jo esam tak pieaugusi cilveki un visi lielaka vai mazaka mera esam ar to saskarusies

katrs riikojas kaa to uzskata par vajadziigu tajaa situaacijaa...tajaa briidii virsroku njem zemapzinja,viss kas muusos ir sakraajies....domaa ka vienmeer par niekiem kaads uzspraagst? tas viss tak kraajas,un tad veelaak,tas viss ir vienaldziigs....es pazaudeeju kaut ko,tachu uzspljaavu tam visam deelj kaa tas notika...un tagad esmu laimiiga,ka tas ir noticis,ka esmu tikusi prom no taa visa....

Kā nu tur bij' - septiņreiz nomēri un tad tikai griez. Domāju, ka tas attiecināms arī uz šo.