Prieks un laime :))

ļoti liels prieks :)
man pirms nedēļas meitiņa piedzima - nespēju aprakstīt savas izjūtas... neaprakstāms prieks un laime... es varu stundām uz viņu lūkoties un man nepietiek :)
kad man pirmoreiz viņu ielika rokās es baidījos, vēl joprojām paņemot rokas ir mazliet bail, ka saspiedīšu pārāk stipri utml...
mēs ar vīru pat nespējam sadalīt kurš Patiņu rokās turēs - abi par viņu tik ļoti priecājamies :))

nju jau peec diviem beerniem vairs taa nav..bet atceros, kad piedzima pirmais, man vinjsh bij pirmoreiz jaapgjeerbj..nezinaaju kaa un ko dariit, skjita tik trauslinjshs, bail bij ka kkaa ne taa panjemu,pacelju..un taa pirmaas dienas,kameer apradu:)ar otru jau bij droshaak:)
bet tas ir paarvarams..kautvai apseedies diivaanaa un ta lai iedot tev vinju rokaas,kleepii..taa jutiisies droshaak;)

es arii neaiztieku mazus beebjus viniem no mani bail...

ne vieniigaa :)es vienmeer arii saku nee.. man arii ir tikpat bail,un liekas a ja nu kaut ko tuliit ne to izdarishu un kaut kas tamliidzigs :Skad vinji biku pieaug tad tik panjemu rocinjaas :)

Man gan patīk mazos mocīt, ņurcīt!

oi man pašai ir 4 gadīga meita tomēr bail ir ņemt rociņās tās mazās lellītes,bet vēlme ir tik liela ka tomēr atbilde ir Nē

Man agrāk bija bail ņemt rokās mazos zīdaiņus, jo kad biju maza, izgāzu no rokām savu mazo bračku.. Tad nu kādu laiku baidījos, ka atkal kādu nenogāžu zemē, bet nu jau vairākuds gadus šīs bailes jau ir garām un ar prieku ņemu aijāt katru mazo zīdainīti, kas gadās pa ceļam :)

Jā, man arī bail, tik ļoti saprotu kā juties :))

manas izjūtas bija tieši tādas pašas :))

kad pašai būs savs tad bailes nebūs, tici man.