Sākums parasti ir biedējošs un beigas parasti nav laimīgas, bet tas kas ir tam pa vidu, ir tā vērts lai to piedzīvotu.. tad kāpēc mēs vēlamies tikt ierauti katrs savā lovestorijā, jau iepriekš zinot to visu?

Tādi ir dabas likumi! Pamatinstinkti, kuriem pretī noturēties ir ļoti grūti. Aiz smagas piredzes, vilšanās var sevī kaut ko apslāpēt, aprakt, bet tas viennozīmīgi maina indivīda psihi, uzvedību, attieksmi un skatījumu uz daudzām lietām.  Tas notiek jebkurai elpojošai, dzīvai, tātad - vairotiesgribošai radībai uz pasaules.Skaistajā sākumposmā ir tā saucamās ,,rozā brilles", par ko droši vien esi dzirdējis  - tas ir tad, kad redzi otrajā tikai skaisto, labo utt -  feramonu reakcijas (klikšķa) rezultātā. Tas ir tas aptaurētais posms, ko glupākie un steidzīgākie sauc par ,,Lielo Milestibu"un steidzas riņķus uz pirksta samaukt.   Pienāk brīdis, kad jebkurš no mums vairāk vai mazāk piederīgs pie tās kategorijas, kurai CERĪBA mirst pēdējā.  Un katrreiz taču liekas, ka būs savādāk, vai ne?!  

Pirmkārt - sākums ir pats labākais - tas nekādā ziņā nav biedējošs. Pa vidu nāk tas kas ir vnk labs. Un beigas ir beigas... katras beigas ir jauns sākums. Tā es uz to skatos.... Un ir arī iespēja ka tas būs tas īstais, bet es uz to neeju... es vnk baudu.

Laikam jau gribam to visu izbaudīt uz savas ādas - pieredzei

bet ka tu zini, ka bus beigas? kapec lai tu saktu attiecibas, kuras,  tu jau zini, ka beigsies?

Ne , nu sita pateik :D Lovestorijs :))) Mazak ziepenes skaties :P

Taapeec, ka tomeer tajaa visaa ir kas taads, ko gribas piedziivot atkal un atkal...