Tev ir bijis tā, ka Tev patīk cilvēks tik ļoti, ka atrodoties pavisam blakām Tu jūti, ka tev tūlīt izleks sirds no mutes?

apsveicu! amors trāpījis pašā sirdī

tikai mans suuniitis ( RIP )

Jā. Ar to meiteni, vienreiz gadijās tā ka laikam nebija kur apssēsties apsēdās pie manis filozofijas KD,...nu tad kā sastindzis, ne paskatīties vari ne ko, ne koncentrēties varēju, uzrakstiju uz astoņi, un atestātā dabūju 9, a varēju mierīgi 10 dabūt filozofijā atestātā :D. Bet īstenība vienmēr tā bija, kad kaudzi rožu nesu viņai dzimšanas dienā, tad labi ka pateicu ka gribu apsveikt, čut infarkts bija, nevarēju i acīs paskatīties. Un arī, kad dzejoli dāvināju,...

nu tā jau reizēm sanāk, bet ne vienmēr.

Aha, ir gaadījies.

Ir, jau ir, pasen atceros. Sajūta , ka jūc mazliet prātā. Un acu skatiens nav izturams-un tu tik domā nu viss - to nomana
Tad vēl tā svīšana un ''diedziņu'' meklēšana uz apģērba, vai ne!  
Nu tie jau laikam hormoni, adrenalīns kaut kāds, tā jau ilgi nevelkās.

jā, bija tā apmēram.
neteiksim, ka bija saprašana, ka patīk, vnk ļoti labi jutu, ka cilvēks ir tuvu.

Nē.
Bet esot blakus cilvēkam ir bijusi tāda kā magnētiska pievilkšanās sajūta

yea brīdī kad dobermans kāju koda nost  

Par serdi ..diez vai. Bet izjūta, ka bikšu priekšai pogas tūdaļ aizlidos pa gaisu, tas gan jā.

hmmm,iemīlējies cilvēks ir vājš,stiprs kļūst - ja viņu iemīl
ir gadījies

nē,vēl nav gadījies.