Tiem, kas izšķirušies - vai nav tā, ka padzīvojot kādu laiku vienam, ir tik labi, ka vairs negribas attiecības?

drīzāk gan bailes ... bailes noticēt,uzticēties,ļauties un atdoties,ne tikai morāli,bet arī fiziski .... jo ik katra šķiršanās ir daļa sevis un sāpes ... esot viens,Tu esi drošs,jūties drošs jo neviens tevi jūtās nepievils,nebradās,nenodos .... tapēc esi viens un izvēlies palikt viens .... un balti salti meli ir tie vārdi ,,esmu viens un man ir labi,, jo tā nav,Tu gribi,bet baidies .. baidies uzrauties uz kārtējo draņķi un būt izpederēts visos griezumos ....

Varbūt ne īsti labi. No sākuma ir štruntīgi, jo it kā jau esi "saaudzis" ar to otru, attiecīgi pakārtots dzīves ritms, pieradis apskaut un just otru blakus naktī utt utjp.. Kopābūšana ieaug sadzīviskā, psiholoģiskā, fizioloģiskā un droši vien vēl kaut kādos līmeņos. Un tad seko lielais:BUM!" Paliec viens. :( Sākums ir smags, jo"jāpārprogrammē" itin viss. Būtībā tā ir amputācija bez narkozes (protams, ir "narkotikas" -iepaz.saiti, naktsklubi, ahahols utt... mājdzīvnieki :D, kam gatavi gandrīz pakaļas izlaizīt, bEt , kad akkal uzrodas kaut kas divkājains, tie murrajamie un rejamie tiek izmesti ārā, kuri  ēd putniņus un plosa cilvēkus), bet tas viss notrulina, iztukšo. Jebkurā gadījuma tālākais scenārijs ir tāds, ja ilgstoši neizveidojas jaunas attiecības, cilvēka gan ikdienas ritms, gan psiholoģija piekārtojas/pielāgojas dzīvei vienpatībā. Kas ir negatīvi gan priekš paša indivīda, gan sabiedrības. Un paejot vēl lielākam laika posmam, pārejot baiļu robežai, ka vecumdienas nāksies pavadīt vienam un nabūs pat, kas krūzi ūdens pasniedz :D. ai,. labi. Citādi var izplūst līdz rīta gaismai. Īsāk sakot - vecis atkal paliek par vecpuisi - iesīkstējušu un pārliecinātu. Sievietes... daļēji.. jo sieviete, ja ir dzemdējusi, tas vecmeitisms it kā nosacīti nav iespējams, jo te spēlē fizioloģiskais faktors. Večiem jau tas, ka viņš ir kādu uzpumpējis(daudzi taču domā, ka IR tēvi, un daudzi domā, ka NAV .. un itin bieži kļūdās abas "partijas"  ) , fizioloģiski nemaina.

ir labi, kā tad nebūt, pēc šķiršanās murga, es domāt, tas vnm ir murgs, kaut tev to otru jau sen nosist gribās, jebkura mierīgāka dzīves fāze liksies brīnišķīga.
jaunas attiecības, kopā dzīvošana - tur jau jārēķinās ar otru, hm, tādā ziņā, jo jaunāks, jo vieglāk.
visam ir savi labumi un nelabumi.

Nezinu, baudu - izbaudu, smejos un priecājos pa šo laiciņu..
Lai arī kā man patīk tagad būt vienai, gan jau pienāks mirklis, ka gribēsies atkal sev kādu blakus...
Piemēram, 2020.gadāāā...  

neteiktu ka negribās, vairāk ir tā ka gribās vairāk izbaudīt brīvību lidz kādam noteiktam vecumam un ta sākt atkal domāt par kko nopietnāku.,..

ir.

Būtībā, brīvībai ir savi plusi un tie ir vienkārši jāizbauda.. Nekādas atbildības, nekādas greizsirdības utml..

Meedz gadiities arii taa,bet negribas palikt vienai uz ilgu laiku:)

Ui,bet vai nav tā,ka cilvēks ir izdomājis ļoti daudz ieganstus un atrunas,sajūtu nosaukumus un sazinko vēl,lai slēptos,slapstītos,sāpīgi sarautos pats no sevis,savām sajūtām,atmiņām,jo ir zaudējis pārlieku daudz... tad arī vairs negribas attiecības,bet ne jau tamdēļ,ka labi ir vienam,bet gan tādēļ ka otra vairs nav,"Cilvēks nav vientuļa sala," vientulību neviens neizvēlas,ar to mēs esam spiesti dzīvot,katrs citādu iemeslu vadīts,jo ir jutekļi kurus vairs nevar atgūt...