Vai Tavi vecāki Tevi uzskata par pietiekami pieaugušu?

Gan jā/gan nē....
Protams viņi to saprot...
Esmu bijusi patstāvīga un pierādījusi,ka varu par Sevi parūpēties jau no 10gadu vecuma
Tā,kā esmu vecākais bērns, tad vecāku izbraukšanas gadījumos vienmēr esmu palikusi atbildīgā mājās....
atbraucot viss ir perfekti,katli pilni ,māja vietā,utt..
+jau 4gadu dzīvoju prom no vecākiem pie viņiem tikai peridoski braucot viņus apciemot....
beeet tajā pašā laikā ES tomēr esmu viņu bērns..
Un Tēva acīs meitas vienmēr it mazas ar 2vām astītēm, kleitiņā....!!!!Tā,ka viņam nekad nebūšu pietiekami pieaugusi...
Tāpat ir ar mammuci, vēl tikai vakar mamma teica, ehh..piecelies tāda pati,kā 8mēn. vecumā acis klik..klik..nesaproti..celties augšā vai vēl gulēt..
eeehhhh...paliksim Mēs vecākiem sirsniņās vienmēr viņu mazie bērni..Viņu rūpes, uztraukšanās,kontrolēšana tikai pierāda viņu neizsakāmi lielo mīlēstību pret Mums.....

dazreiz liekas ka uzskata par pietiekami pieaugušu,bet dazreiz liekas,ka cenšas kontrolet visu,kaut arī jau sen nedzīvoju ar omi

vienmer vecāku acīs busim mazi nebēdņi.....

Par pietiekami pieaugušu kam tieši? Ja es vienā jaukā dienā paziņotu, ka vēlos precēties, dabūtu dzirdēt, cik liels bērns vēl esmu:) Bet kopumā vecāki vienkārši "nelien"manā dzīvē, vairākas reizes sakot, ka paši manā vecumā nebija ne uz1/2 tik prātīgi un pieauguši

Nu man nav nekas pretī ja mani uzskata par bērnu, ja es par to dabūnu naudu :D :D :D

Jā un tai pašā laikā Nē
Viņi ir pieņēmuši to, ka tagad dzīvoju patstāvīgi, bet tai pašā laikā, ja es ilgu laiku nedodu viņiem nekādu ziņu, ļoti uztraucas.
Viņi ļauj man rīkoties patstāvīgi un ļauj pieņemt lēmumus, bet tai pašā laikā - sniedz padomus kā būtu labāk.
Tā varētu turpināt ilgi, ilgi.
Reizēm tas tracina, bet kad es apdomāju - ir tak tik forši aizbraukt pie vecākiem un sajust viņu silto, mīļo apskāvienu, pat vārdi "es Tevi mīlu, berniņ" nav vajadzīgi. pietiek tikai ar viņu skatienu un apskāvienu
Nesen runāju par to ar mammu un viņa atzina, ka viņa reizēm nespēj manī saskatīt 23 gadus vecu(jaunu ) cilvēku - viņai es vēl joprojām esmu tas mazais bērniņš, ko pirms gandrīz 24 gadiem kādā augusta pēcpusdienā viņai ielika rokās.

Domāju, ka jā, jo arī esmu pieaugusi  

Šķiet, ka savu vecāku acīs es tāds nekad nebūšu ''pieaudzis'' :D Kā man te gribējās vēl piemetināt - un labi, ka tā :D Bet labāk nē! Tauta nepareizi sapratīs! :D

Gruti spriest, bet domaju kad jaa.. Jo dzivoju pavisam cita valsti, bez vinu atbalsta.. Nez, tiesham gruti sriest..

tas jau nav man japrasa  

nē- viņu acīs es vienmēr esmu bērns... gan jau kad man pašai būs bērni, būšu tāda pati kā mani vecāki šobrīd  

Mammai visu laiku esmu mazais Arturiņš :D
Ar senci gan savādāk- tas mani respektē un uzskata jau par veci...

Vecākiem es vienmēr būšu mazā meitiņa. Nav jau tā, ka viņi man saka, lai skatos uz ielas, vai nebrauc mašīnas, bet padomus dod, interesējas, kur eju, ar ko un ko daru... bet tas jau ir normāli, ja par mani interesējas un uztraucas, un grib zināt, kur es atrodos, ja nu kas...

O jā, un jau sen. Nekad neesmu ļāvusi uztvert mani kā aiju, sen sevi esmu pierādījusi. Pirmajos gados māte vēl centās ko rediģēt, bet nu jau biežāk lūdz padomus, un respektē manu dzīvi un viedokli. To esmu pierādījusi ,un jāteic, ar smagu darbu un patstāvību.

Ikdienā liekas, ka jā, bet tiklīdz ir kāds ģimes pasākums, tik uz mani vien skatās - ne acu nenolaiž

JA un NE...par pietiekami pieaugusu uzskata tikai tad kad atceras ka driiz buusu mamma:)

dažreiz jā, dažreiz nē, bet tiem vecākiem jau grūti pierast pie domas, ka Tavs bērns jau liels :)) bet mēs jau visu mūzu paliksim to bērni:))

jā - zina, ka labu laiku varu pazust, bet tad parādīties vesels, visu laiku nostrādājis, un reizēm - kaut ko labu izdarījis, bik taustāmus rezultātus attīstībai sasniedzis :) tjp - zina, ka pašam ir galva uz pleciem, pat, ja skatījums uz pasauli nav pārāk plašs.

uzskata par patstāvīgu - zina, ka varu dzīvot bez vecāku atbalsta (retās reizēs gan tas ļoti-ļoti noder) un neseko līdzi, kurp eju un ko daru - jau no gadiem 13mit. pie reizes - ir par mani labās domās, kas tomēr ir ļoti ok. :)

Domāju, ka jā....kopš sevi atceros neesmu kontrolēta, uzmanīta, bez atskaitīšanās, atprasīšanās...
Sen jau esmu liela meitene un vecāki par mani īpaši nesatraucas.