Vai ir dzīvē brīži kad labāk prasīt piedošanu nevis atļauju? Kad?

mammai! jo viņa parasti visu atļāva.  
tagad gan vairs neko nejautāju, tikai pasaku kur eju.

ieroči ir divi, paredzēti medībām, licensi iegūs noliliekot eksāmenus..!

sapnjoju,ka znjaudzu savu maasu,pamostoties sapratu,ka esmu ar visu speeku apkjeerusies kaajai,pilniigi pirksti krampjos...laikam paveicaas,ka tonakt neviena nebija blakus,toch buutu noznjaugusi :)

Vajag, šķērsojot ārējo robežu (mūsu valsts piederīgajiem. Ārvalstniekiem ir nedaudz savādāk). Pie iekšējās robežas šķērsošanas pietiek ar derīgu pasi.
http://www.iem.gov.lv/lat/nozare/informacija_jaunatnei/?doc=22822
http://www.riga-airport.com/lv/main/pasazieriem/noderiga-informacija/par-berniem

Piedošanu lūgusi esmu,bet uz ceļiem nē.

Pēc 30 minūtēm būšu pie tevīm, tad arī izrunāsimies..
p.s. atkarīgs no distances

paarsvaraa ir viegli, esmu pieradusi atvainoties,ja tieshaam esmu vainiiiga,tachu ajaatziiistas,ka ir arii taadas situaaacijas,kur vienkaarshi neveeelos atvainoties, tad vienkaarshi ljauju cilveeekam dusmoties un peec kaada laika  pasham " mekleet celju pie manis" , izliekoties,ka nekas nav bijis...Lai cik ljauni un nezheeeliiigi tas ariii nebuutu,tachu taa nu ir...Pat ar draudzeneeeem striiidoties,neatnaaakot uz tikshanos,izsleeedzot telefonu un aizmirstot briiidinaat,ka nebuushu draugu dzimshanas dienaaas, vinji parasti ir tie,kas censhas salabt, uzskatot,ka pashi ir vainiiigi,ja taa riiikojos

Mīlestība nav mērojama. Tā vai nu ir, vai nav.