Vai ir gadījies sacerēt dziesmu?

nav man muzikālā izglītība, bet nu droši vien minorā, jo minors ir melodiskāks. Vārdi jau man ir gatavi, gan jau melodiju arī dažu minūšu laikā piedomātu klāt. Žēl tikai, ka maz ko jēdzu no nošu pierakstiem un nemācētu šo melodiju pierakstīt. :)

Reizēm tā ir. Kāpēc tā? Tapēc, ka atmiņa ir viens liels komplekss. Iespējams, ka Tu šo dziesmu esi iegaumējis asocējot to ar kādu konkrētu situāciju un nonakot līdzīgā Tev arī tad dziesma nāk prātā. Bet var būt arī tā, ka notiekot kaut kādai pavisam jaunai situācijai, Tavs prāts, lai to uztvertu, meklē kaut kādas līdzības un varbūt pirmais, kas pagadās neironu ķēdē ir šī dziesma.... Cilvēka prāts ir fenomenals un visu tā jau uzreiz izprast ir grūti- kāpēc un kas... Tie ir tikai mani minējumi, kas tur varētu notikt.

Pēdējo reizi kā dalībnieks piedalījos 1998.gadā...tie ir kolosāli svētki gan padziedāt, gan iepazīt jaunus cilvēkus...

cilveks ir tada butne kuram nekad nav gana....t.i. vajag vel un vel.tiesi tapat ar garigajiem un fiziskiem ieguvumiem.
isak sakot-cilveks pats nezina ko grib!

mūzika no filmas Gladiators ar Raselu galvenajā lomā - mūzika pasmaga, bet efektīga

Daudz.
BET! Labāk pāris diženi darbi (vai pat viens kā M.Mičelai, cik zinu (?)), nekā 100 nekam nederīgi darbi.
Arī tie, kas miruši jauni, tie ir kļuvuši slaveni. Kā Kurts Kobeins vai Klāvs Elsbergs.

Elementāri, es spēju sacerēt pat vairākas 1 minūtes laikā nu vismaz sākuma sižetu

Man ir maza kladīte ar bērnišķīgiem dzejolīšiem, par to, ka mani neviens nemīl :D ... smieklīgi lasīt tagad :D

www.atlants.lv bet tur viss ir par naudu. es arii esmu ielicis tur referatus un sacerejumus.

LAIKS

***
Nu Buddas līdz Kristum
Un atpakaļ
Iet Laiks
Tev un Man


Tikai Tev
***
Dienas lēnām krēslojas un tumst
Pavasarīgs marta vakars klāt
Atkal redzu mīlas skatu saulainu
Gribas man ar tevi parunāt

Kas par to, ka mūsu sapņu kuģi
Tālu jūru krastos nepiestāj
Kas tāpat, kā piepilsētas bruģis
Sāk jau palikt vecs un vientulīgs

Marta vakars gadus skaitīt liek
Kopš, kad ir man 16
Un kāpēc esam svešinieki
Kas to zin un pateikt var

Kā var aizmirst solījumus tādus
Marts, kas pavasara laimi nes
Kā tu spēji aizmirst mani
Ka tik ātri esmu nonievāts

Tādēļ es šai dienā skumstu
Rakstu tev es rindas šīs
Ilgi gribu glabāt solījumu
Ko ir atstājusi šķiršanās

Kaut mīlu mums ir saprast grūti
Kaut simtiem reižu tā mums vilties liek
Kaut arī viež tā skumjas krūtīs
Bet vai bez mīlas dzīvot mums ir prieks


..un baltais pants

Ak, Dievs, ja vien Tu esi..

***
Ak Dievs..
Ak Dievs, ja vien Tu esi..
Šī ir mana pēdējā lūgsna Tev.
.
Ak Dievs, ja vien Tu esi,- es nodomāju atverot kārtējo vēstuli draugos,- palīdzi man tikt skaidrībā ar sevi. Divu dienu laikā iemīlēties divreiz, pat man tas ir par daudz.
Vai tiešām Tu pats nezini ko dari? Esi sajaucis savus grossbuhus, laikus vai vecuma vītumam pievienojies vēl parkinsonisms kā Kārteram?
.
Tu jau zini, ka neticu Tev, neticu nevienam, dažkārt arī pats sev, un tad, gribas uz roku locītavām ar žileti zīmēt termometru. Var arī uz zem ceļiem, nav svarīgi. Līniju pie līnijas, kamēr pārņem nespēks, nogurums un svētlaime.
Tu jau zini ko tas nozīmē.
.
Tu iekāp vannā kas piepildīta ar siltu ūdeni un smaržojošām putām, iemalko pēdējo asiņaino Mēriju vai kādu citu drinku ar alkoholu un, domājot par savu meiteni, par abām, ar žileti ātri vairākas reizes uzšņāp elkoņa locītavā līnijas uz paralēlo pasauli.
Uz Pasauli kurā Tevis nav.
.
Tur kur esmu tikai es un Viņa viena.
Varbūt.
Kā krievu totalizatorā..
Te es esmu, un te manis vairs nav.
Varbūt arī viņu abu nav..
Viņu nav, nav arī Mīlestības..
Nožēlojami un bezgala žēl.
.
Kāpēc Tu neesi visu līdz galam izdomājis, viņu tur taču var arī nebūt.
Kāpēc?
.
Es atkal būšu viens. Tikai es un Tu.
Tā ir netaisnība no Tavas puses.
.
Man nepatīk Šekspīrs, man nepatīk Romeo un Džuljeta.
Tu arī man nepatīc, Tu trīcošais veci, ar garo un sudrabbalto bārdu.
Tu, kas bija spējīgs likt Izraēļa bērniem, Taviem bērniem, klīst četrdesmit gadus pa tuksnesi.
Es Tevi ienīstu Viedais, Tu nespēj risināt ne Pasaules uzmilzumus, ne savu bērnu, ne manas problēmas..
Arī pats savējās..
Vai Tu vispār esi?
.
Dievs, kāp pie manis vannā, vismaz parunāsimies, iedzersim džinu ar toniku un es Tevi aptaustīšu.
Gribu zināt, ka Tu tiešām esi, tāpat kā tās abas meitenes manā dzīvē, draugos, rakstniekos un manā e-pastā..
.
Meitenes ar grieķu cilmes vārdiem un kristālskaidrām dvēselēm un Worhola cienīgām bildēm albūmā.
Man pat nav dota izvēle.
.
Tev, tikai četrpadsmit, Tev deviņpadsmit, bet Tev Viedais necik.
Tu esi manas iztēles auglis un nekas vairāk.
.
Es nevaru iegūt Tevi pat domās.
Tu esi labāka par Nabokova Lolitu, kura patiesībā bija lelle.
Tikai lelle Nabokova rokās un erotomānu fantāzijās.
.
Vēl joprojām neesmu apskatījis foto Tavā profilā, es vienkārši baidos sajukt prātā.
Man pietiek pagaidām ar to vienīgo ko redzu, kad atveru kārtējo Tavu vēstuli draugos.
.
Un Tu, perfektā, otrā - sirēna un nimfa?.
Tev ir Bohēma, savs puisis, bildes kā sen aizgājušām zvaigznēm – Joplin, Monroe, Beatle – uz žurnālu vākiem un posteriem.
Kur atradi tādu fotogrāfu, talantīgu un neatkārtojamu kā Tu pati?
Un Tavi teksti vēstulēs, kas ir kā no grāmatām ņemti. Perfekti un neatkārtojami kā saulēkts, kā zīmējums uz tikko noķerta tauriņa spārniem, tik pat kolorīts..
.
Vai tiešām man jāienīst sava bezspēcība, lai spētu jūs abas mīlēt vienlaicīgi?
Vai maniem ideāliem ir jābrūk kā Jērikas mūriem?
Es nezinu, palīdzi man, Dievs.
.
Es atteikšos no Buddas, Muhameda, Šivas un Krišnas, arī no Tevis, ja tas būs nepieciešams, bet palīdzi man.
Es Tevi lūdzu.
Ak, Dievs.
Ja nepalīdzēsi, tad man paliek tikai divas iespējas.
Neko gudrāku izdomāt vairs nespēju, man širmis ir aizvēries.
To aizvēri Tu.
.
Jārīko referendums un vispārējās vēlēšanās jāievēl Dievs, kas reāli palīdz, nevis uzrunā tevi no Bībeles, Korāna, Bhagavatgītas vai Mirušo Grāmatas, bet arī reāli palīdz - tev, man, citiem mīlestības apmātiem.
Par otro iespēju – burbuļvannu - es Tev jau teicu iepriekš.
.
Gan viena, gan otra doma protams ir totāls stulbums, bet arī jūs esat divas.
Abas manas meitenes, kuras es neprātīgi mīlu un tāpēc jūku prātā..
Tāda ir dzīve.
.
Es ieslēdzu elektrisko boileri, lai uzsildītu ūdeni vannai.
Uz tās malas jau rindojas smaržīgi šampūni un aromātiskās eļļas.
Tā jau mani gaida.
Es apģērbjos, aizvedu savu suni pie drauga, tad eju uz tuvāko Rimi pēc žiletēm un atslābinoša drinka..
.
Es drīz būšu pie Tevis, Dievs, tad arī parunāsim divatā, aci pret aci, zobu pret zobu.
Parunāsim par visu..
Mēs abi būsim līdzīgi – Tu un es.
Tik man vēl lāgā neaug bārda.
Piedod..
.
Piedodiet arī jūs man, manas abas meitenes..
.
Man negribas atstāt Fetišus, kā to pirms manis darīja Merlin Monroe, Janis Joplin, Elvis Presley un daudzi citi.
Es gribu aiziet kā Jim Morrison un, lai mani apglabā blakus viņam Perlašēzas kapsētā - kapā bez vārda.
Parīze man patīk labāk nekā Roma.
Monmatrs ir tālāk no grēka nekā pats Vatikāns ar saviem Pāvestiem un Svēto Krēslu.
Es ierados šai Pasaulē bez vārda un arī aiziet gribu bez tā.
Bez lieciniekiem, bez paraksta, neatstājot aiz sevis nekādas metrikas, anonīmi.
Viņš atpazīs savu bērnu, es zinu to pilnīgi noteikti.

Viss ir manā blogā