Vai jums ir gadijies pasniegt kādreiz lekcijas/nodarbības?

Nē, ja es pārāk stipri gribu gulēt es wnk uz tām neeju un palieku mājās gulēt. Nav jau jēgas iet uz viņām, ja tu tur neko neiegūsti.

Sākot no dienas, kad iemācījos staigāt līdz pat 16 gadu vecumam dejoju tautiskās dejas.
Tagad biju svētkos kā skatītājs un tā vien gribas atpakaļ starp dalībnieku rindām... Nostaļģija...  

Varat atnākt pie manis uz lekciju un es jums parādīšu! :) Bet tiem ambāļiem es pēc stundām ieskaidrotu, kas viņiem trukst. Kaut gan, arī man dažreiz ir grūti novaldīt 30 vidusskolniekus, taču nejau tāda bezjēdzība. :o

jap, uz paplātes ar sudraba maliņu:)

Es parasti spēlēju spēlītes telefonā, klausos mūziku un apzīmēju savas un citu klades, vai arī izeju uzpīpēt, iemetu galvā kādam papīra bumbiņu, pabakstu priekšā sēdošo Agnesi, kas parasti bļauj no katra pieskāriena, tā itkā beigtu :D
Vēl ir tāda lieta kā galda čats - katrs kurs uzraksta uz galda kko jaunu un tad tev ir apmēram 1000 vārdu teksts ko izlasīt pāra laikā. ;]]
Dažreiz pakaitinu učenes, citreiz vnk garlaikojos un dažreiz gadās, ka pat klausos ko stāsta tās vecās nejēgas klases priekšā :D

ignoreejiet vinju, ja visa klase sadarbojas, var to panaakt

man, personīgi patīk dāvināt un saņemt gerberas, kas ir ļoti izturīgas... protams populārākā puķe laikam būs roze, kas visos izlaidumos tiek dāvinātas. Lilijas arī ir dāvinātas un tās ir izturējušas visu garo penteri. vienā izlaidumā man uzdāvināja margrietiņas, kas bija saspraustas oāzei visapkārt kā bubulis un turēt to vajadzeja aizaukliņas. praktiski, skaisti un oriģināli :)

vairāk tomēr man patīk dāvināt un redzēt sejā neviltotu prieku...

Iesaiņo visu kā krievu Matrjoškā - kēdīti mazākajā utt kastītē.. un tā līdz lielai TV iepakojuma vai Čipsu kasteij

Es nevaru ciest, ka izmanto dzīvniekus, noklāj sedziņu [labākajā gadījumā] un sasēdina blakus 3. suņus pluss vēl divus kaķus...
Izjūtu nežēlīgu riebumu tajā brīdī, kas ir lielākas par žēlumu...Ne reizi neesmu iemetusi šādos traukos naudu..Bet par pīrādziņu cits stāsts...
Dzīves pieredze ir izmācījusi nemest/nedod naudiņu pat raudošiem bērniem!
Dzīves pieredzes stāsti:
* Vēl skolas gados strādāju benzīntankā, blakus bija māja ar dzērājģimeni, kam bija 10. bērni. Tā vietā lai vecāki ietu strādāt, viņi uzkāra bērniem kaklā zīmīti, esmu kurlmēms, gribu ēst, palīdziet... Cilvēku mīkstā sirds palīdzēja un meta, savukārt vecākiem bija nauda kārtējai pudelei jau pusastoņos stāvēja pie benzīntanka un lūdza  pudeli, un bērniem ne smakas no maizītes, tikai kārtēja dunka, basas kājas, netīrās drēbes un slēgtās durvis.. Sociālais dienests diemžēl varēja tikai atļauties krāsni atremontēt, lai būtu kur ģimenei gatavot...
* Māsa reiz iedeva naudu uz ielu raudošai meitenīte, kam bija nozagts maks un kura netika mājās uz Valmieru, jo esot tikai atbraukusi ciemos pie vecmāmiņas.. 15. minūtes vēlāk viņa sēdēja divas rindas tālāk forumcinemas...
* Tante reiz naudas vietā sievietei ar bērnu iedeva pārtikas maisiņu ar ēdamo, reakcija: "Man nevajag Jūsu maizi, ja Jums nav naudas, tad vācieties prom!" Tanti gandrīz tika nomētāta ar olām par savu labo gribu.. Sieviete pārtikas maisiņu tā arī nepanēma...
* Draudzenes puisis strādā autoservisā par mehāniķi. Vienu dienu ejot caur centrāltirgu viņš iemeta 1. latu invalīdratiņos sēdošam čalītim bez kājām. Priecīgs par labi paveikto darbiņu, esot braucis mājās.. Šoks esot viņu piemeklējis, ka šis čalītis pēc dažiem mēnešiem iebrauca servisā ar 2009. gada bmv aprīkotu ar pogām vadīšanai, ideālāko stereo sistēmu, pilnu elektronisko paketi, tīru, baltu ādas salonu, uzķīlētu līdz pēdējam sīkumam, viņam tosolu vajadzēja pieliet...
Tādēļ pēdējā laikā metu tikai ja esmu izbraukusi ar krustdēlu un pa ceļam gadās kādam uzskriet virsū, lai bērns mācās dalīties un būt dāsns, labsirdīgs vai arī ielu muzikantiem, ar nosacījumu - ja man patīk kā viņi spēlē un vizuāli neizskatās, ka viņi pēc tam to naudiņu notrallinās! viņi vismaz kaut kā cenšas nopelnīt!Sajūtas tajā brīdī ideālas, gandarījums par labi paveiktu darbu..