Vai tev ir kādreiz bijusi ''melnā svītra dzīvē''? kā tas izpaudās?

Izteikšos līdzīgi kā agapimuu .. Dzīve ir kā klavieres - melnie taustiņi, baltie taustiņi un vāks..
Visi mēs staigājam pa melniem un baltajiem taustiņiem, tikai katrs pa savu oktāvu.. Citam tā ir augstāka, citam zemāka.. Bet līdz vākam labāk nevajag aiziet..
Man laikam optimisms ir lielāks nekā pesimisms.. Neatminos, ka vēlētos padarīt sev galu.. Iespējams nedomāju par tādām lietām, jo cenšos nebūt savtīga egoiste.. Atņemot sev dzīvību, es atņemtu ne tikai sev dzīvību, be arī citiem cilvēkiem kaut ko nozīmīgu [ģimene, radi, draugi..]

Jā, bija kkāds depresijas periods uznācis pirms gadiem 9, kad viss un visi likās nežēlīgi slikti, savukārt es nevienam nevajadzīga - neredzēju savas dzīves jēģu un nesapratu, kāpēc vispār esmu nākusi pasaulē. Šis posms noslēdzās ar 3 pašnāvības mēģinājumiem - neveiksmīgiem. Nelepojos ar tiem.

Ap 18 gadu vecumu sekoja nākamais tāds periods, kurš gan beidzās tikpat ātri cik iesācies - bet ne bez traumām. Uz rokām joprojām var ieraudzīt sīkas līnijas, kas atgādina par roku graizīšanu un vēnu savainošanu. Iemeslu neminēšu, bet šī melnā padarīšana mani ir padarījusi par stipru cilvēku.

ir bijis un negribu par to atcerēties

Domāju, ka lielāka , mazāka šī melnā svītra ir bijusi katram... Un neviens par to īpaši nevēlas runāt...

dzive ir ka zebra,te balta svitra te melna..
ari man tas pats... nesen bija melna un tagad ir balta..
melnaja viss neiet.. vienkarsi viss iet uz leju...bet tad ir ok