Vai tu bērnība baidījies no tumsas?

Ne gluži par dzīvību, bet pirms kādiem 2 gadiem ar draugu saderējām, kurš apmetīs pēc iespējas vairāk saulītes uz lielajām šūpolēm. Es, sākdams pirmais, centos uzstādīt latiņu, taču spēki izsīka un vienā brīdī bija kritiens, atsitiens, sitiens un gulēšana. Sākumā acis griezās, tādēļ neko nesapratu. Izrādās, ka es nokritu, man no muguras trāpīja šūpoles, es vēlreiz nokritu un tad minūti gulēju.

No zobārstiem... pēc tam kad mani 4 gadu vecumā stingri turēja pie krēsla, mammu izdzina ārā un ar varu atvēra muti... man pat tagad mammuks nāk līdz pie zobārsta :O
un špricēm - kā man grib kāds špricēt man histērija... jo bērnībā daudz slimoju un nāčas izciest daudz pošu :O

No pašas tumsas nebaidos, bet mani baida tas, ko tumsa sevī varētu slēpt.

No tumsas nebaidos, bet mani baida tas, kas var atrasties tumsā.

Man nemaz nepatiik taa grupa TUMSA... Varbuut tikai dazhas dziesmas... Un kaapeec lai baidiitos??? :D:D:D

Viss atkarīgs kur tajā tumsā atrodos.. uz ielas un eju ar kājām, vai braucu mašīnā utt. :) Ja godīgi, tad parasti viena cenšos tumsā neuzturēties. :) labāk lai blakus ir kāds, kam ieķerties biksēs, ja sabīstos no kkā. :):D

Nē :) Ja nu vienīgi šad tad uzmetas neomulības sajūtas, ja mājās pa nakti esmu viena.

Tumsonīgs.  

bail no gaismas

Es nebaidos no tumsas, bet gan no tā, kas tajā varētu būt iekšā. Protams, tie ir mani iztēles augļi, bet, tomēr, neviens nekad nevar zināt, kad tur patiešām sēdēs kāds bandīts, traks dzīvnieks utml.