Vai tu bieži mēdz pastaigāties pa naksnīgo pilsētu, kas tevi tajā fascinē?

Jā, mēdzu.. Cik nu bieži, bet mēdzu.. Parasti tas sanāk, kad slikti jūtos morāli, iekšēji.. Fascinē - tumšās ielas, kurās beidzot valda miers, nedaudzās mazās gaismiņas, kas kaut kur spīd.. Tā sajūta, ka atrodies ļaužu apdzīvotā vietā, bet tuvumā neviena nav, ka beidzot spēj pilsētā palikt viens, tiešām viens tik ar savām domām, sajūtām..

ja jo tas ir vienigais laiks kad taja valda miers

ne tik bieži kā gribētos.

patīk tas miers, tā, gandrīz nemanāmā, tomēr pietiekami aktīvā rosība visapkārt. parasti man ir sajūta, ka es un viss pārējais ir atdalīts. reizēm iztēlojos, ka esmu neredzama, un lēnām slīdu pa dzeltenās gaismas pielietajām ielām. vēroju un ieklausos dzīvajās ielās un ēkās. sakārtoju domas. izdomāju kaut ko priekš sevis. nu tā.. rehabilitējos. ... X)

Neteiksim bieži, bet pietiekoši.
Klusums, skaistums, zvaigzenes u.c. ;]]`

šad tad uznāk tādi brīži... fascinē kā tā izskatās - katrā gadalaikā savādāka... patiesība pat katru dienu tā izskatās savādāka... mainās un attīstās...
un klusums un miers kas valda apkārt - neaprakstāmas sajūtas...

Pilsētā nekad. Ārpus - pēc iespējas vairāk.

dazreiz.. klusums..

nekas nefascinee , doma aatraak aizvilkties liidz maajai

agrāk mēdzu,tagad vairs nē.