Vai tu dzīvē esi nonācis tādā situācijā,ka nākas iejusties pamestā lomā, kad tu vnk tiec nolikts malā?

Jā. Tādās situācijās pievēršos sev.

gaidīju pieturā trešo autobusu :)

Bet protams.
Hmm.. ko... da neko! Visu laiku bija kaut kādi pienākumi, hobiji, sirdslietas, draugi... ir bijis smagi, ir bijis ļoooti smagi, bet kaut kā jau tomēr soli pa solītim un uz priekšu un viss štokos. Dzīve jau tā ir pārāk īsa, tāpēc jānospļaujas, jāķepurojas pēc iespējas ātrāk laukā un jādzīvo. Katra diena ir neatgriezeniska.  

Protams. Labākais, ko darīju - paklusēju   un pagaidīju, lai jau laiks savelk rētu/skrambiņu.

Jā,esmu.
Ko varēju darīt? Tik laizīt rētas.

Jā.
Neko, cits cilvēks praktiski uzreiz ienāca manā dzīvē.
KAd manā dzīvē notiek kaut kas man nevēlams, es lieku sev aizdomāties, kādēļ tas noticis. Mēdz gadīties, ka, lai atnāktu dzīvē kaut kas labāks par iepriekšējo, to iepriekšējo vajag vispirms pazaudēt.  Vai tā gadījās, jo kaut ko sliktu izdarīji, vai grasījies darīt, bet dzīve palīdzēja un nedeva iespēju.
Galvenais ticība sev un viss izdosies!

gan jau,bet kaut kā vairāk noskaņojos ,ka man to nevajag,un tad tik dikti nesāp
izliekos,ka tas ir arī mans lēmums

Jā,    rakstiju Repu