Vai tu esi apmierināts ar savu darbu?

bezdarbs!
hmmm...
driiz nojuugsos...

Jap, esmu apmierināta un nemaz negribu mainīt savu darbu pret kādu citu - man ir labi darba apstākļi, ideāls darba laiks, brīnišķīgi kolēģi...Ā, un pats galvenais - labs atalgojums:))

Jā, tas ir svarīgi - darbā mēs atrodamies lielāko dienas daļu, tāpēc ir svarīgi darīt to, kas patīk, nevis piespiest darīt sevi nepatīkamu darbu un vairot sevī negatīvās emocijas, kuras mēs pēc darba aiznesam uz mājām, un tās izjūt arī mūsu tuvinieki un līdzcilvēki.

Esmu apmierināta - darbavieta atrodas centrā, labi darba apstākļi, jauks kolektīvs, izaugsmes iespējas utt.

Ja mans priekšnieks/skolotājs nav apmierināts ar manu darbu, izvērtēju situāciju, noskaidroju iemeslus - ja šim klimaksa lēkme vai sexnedabūjiens vktml., toleranti paciešam -tas ir pārejoši. Ja neapmierinātības iemesls ir tiešām mana paviršība, nemākulība, tad senšos to novērst, uzlabojot savas sekmes. 3. variants ir smagākais - t.i. kaut kāda psiholoģiska nesaderība/alerģija ..dzimtas naids :) - tad priekšnieks/skolotājs neatbilst savam amatam -viņš nespēj būt objektīvs sava padotā/skolnieka darba/sekmju izvērtēšanā. Diemžēl tā ir bieža parādība. Kādā izdevīgā brīdī toleranti, kulturāli izrunāties. Bez emociju izvirdumiem. Situācijā starp priekšnieku un skolotāju ir liela atšķirība - priekšnieku var "noēst"(rakt  kompromātus   -neesmu darījis, bet nekad nav bijusi vajadzība - man ar bosiem vienmēr veicies   ) , pasūtīt (te atkal varianti - privātfirma vai valsts iestāde), nomainīt darba vietu. Ar skolotāju ir smagāk - it īpaši, ja līdz atestātam/diplomam noiets vairāk par pusi ceļa - zobus sakožot mācities. Jau iepriekš un jau atbildējušo minētais - mierīgi, zolīdi parunāties, pateikt, ka cenšos, bet tā un šitā, kā varētu uzlabot, jo  es ļoti gribu utml..).
... klau- bet varbūt te situācija ir pavisam cita.. varbūt ir vērts vēl pacīnīties un pacensties, pienākot laikam no tā priekšnieka/skolotāja saņemsi sirsnīgu rokas spiedienu un apsveikumu ar jaunu, augstāku amatu vai superīgāko rekomendācijas vēstuli ar vārdiem, piemēram: "Paldies, ka nepievīli mani, nepadevies. Tu biji vienīgais/-ā, kurā redzēju perspektīvu,  tamdēļ arī drāzu, ieliku savu enerģiju, zināšanas. Novēlu veiksmi un panākumus!" ...gadās arī tā ..  

Savu raksturu - beidzot saprast, nepieķerties kolēģiem, jo tie vienmēr paliks tikai kolēģi un + visam laicīgi, pārejoši. Vieni nāk, vieni aiziet.Tā bijis vienmēr un būs. To gribētos ielāgot.
Apmierina. Ar kādiem draugos vairāk, ar kādiem mazāk. Varbūt patreiz par daudz priecīgi, dzen jokus, a man ne da tam, un tas nedaudz kaitina, un vēl tas, kad kaut kā šamiem ''iet'' dzīve (kontrasts).
Tomēr negribu lekt augstāk par d*rsu, var iznākt uz to piezemēties.

Ir daudz kas ko gribeetu mainiit, bet viss kas notiek, ntiek uz labu! Normaala dziive ar saviem plusiem un miinusiem! :)

Nekad līdz galam nebūšu apmierināts, jo izdarot kādu soli dzīvē atskāršu, ka varēju izdarīt to daudz labāk un tad man tāda vainas apziņa "muļķis tāds - varēji tak labāk, bet nēe TEV tak slinkums, besis mhm" :DDD Bet dzīvot jau var :) neiešu kļūdas dēl pakārties :) tas padara tikai dzīvi interesantāku, jo kļūdamies tomēr mēs visi netikai es :):D

Katrs pats savas laimes kalējs. Tu būsi laimīgs ja tu ticēsi, ka esi laimīgs. Kas attiecas uz mani, tad man vēl biški jāpakaļ līdz pilnīgai laimei.

Dīvains, divdomīgs jautājums! Esmu dzirdējis, ka pēc pēdu izmēra var noteikt, aptuveno locekļa garumu..
Ir jāsāk domāt, ko tu īsti centies noskaidrot..  :))