Vai vienmēr un visur Tu esi Tu pats?

Es vienmēr esmu es pats. Pat tad, ja man negribas ko ievērot, bet ir jāievēro un darīt šad tad arī sanāk ne to un ne tā, kā es to vēlos serdes dziļumos. Tāda ir dzīve. Protams, ir vietas, kur nevar no sirds palaist purkšķi, urbināt degunu ar sekojošu sajūsmas pilnu "izrakteņa" izpēti. :)
Vispārējiem uzvedības normu principiem pakārtojas jebkura dzīva radība.

...90% gadījumu esmu....bet dzīvi tas nedaudz apgrūtina, jo vairumam nepatīk cilvēki ar savu viedokli...patīk tie kas ir no tās tautas dziesmas : upe nesa ozoliņu ....kur nesa, tur aiznesa , kur straume tecēja, tur aiztecēja un tas nevienam netraucēja.

parsvarā esmu es pati, ja neuznāk teatrālā talanta lēkme, bet nu vai tāpec es vairs neesmu es pati...nezi.

kāds jau ir tāds ir, ar tādu jāsadzīvo.

es ņē,un man liekas ,ka katrs drusku pietēlo labāku,nekā viņš ir.vienmēr būs mums kāds,kam gribam izpatikt

juu tur nu mani mainit nevar bugagagaga

Vienmēr. Un visur ņemu sevi līdz.

Nu ja es kādam ievietojot vēnā katetru sāktu kaut ko čakarēties pa savam, vai arī ar pacientu runātu nevis tā kā tas nolikts attiecīgajās normās, bet gan tā it kā runātos ar savu labāko draugu,  tad nezinu vai kāds ar to būtu  apmierināts.

Un tas nav domāts tā, ka šajos brīžos sevi jāparāda no tās labākās puses. Vienkārši nevar to darīt nepiedomājot pie katra soļa.

cenšos. man nav vajadzības tēlot.

jā,nemāku savādāk.

99.9% gadījumos esmu, jo tomēr uzskatu, ka ir jābūt tādam kāds esi..

Nē, jo kautrīgums dara savu.

Kad cilvēku satieku pirmoreiz, tad esmu nedaudz nosvērtāka un kautrīgāka. Saviesīgos vakaros un darba darīšanās tomēr arī ievēroju uzvedības normas. Draugu kompānijā un mājās, protams, esmu es pati.