Vecuma starpība...?

kā kuram šķiet - vienam 5, otram 15, trešajam 20 un vēl kādam 30 gadu starpība... tā teikt - cik cilvēku, tik viedokļu :)

Ja ir jūtas un kopīgas intereses, tad nē, taču ja ir ļoti liela vecuma starpība, tad pēc vairāku gadu attiecībām šī starpība būs vairāk jūtama un sāks traucēt.

ja attiecībām ir vajadzīgs risinājums, tad ir tikai viens variants- attiecības pašas nav vajadzīgas!!!!

Pirms pati kļuvu par mammu,pirmais mazulis,ko paņēmu rokās bija mana mazā māsa,piecas vai sešas dienas jauna(man pašai tad bij 9gadi),taču pats mazākais bebulis ir bijis manas draudzenes mazais,kuru aizbraucām apraudzīt otrajā dienā pēc dzemdībām.:)
Ja jāatsauc atmiņā tas brīdis,kad mana mazā nāca pasaulē,tad jāsaka,ka tas brīdis bija neaprakstāms,un tās sajūtas spēs izprast tikai tie,kuri paši kļuvuši par vecākiem.

Karavīriem nav bail no vecuma

Ideālu nav...Bet esmu tendēta uz lieliem vīriešiem :)

Nekādu problēmu. Man ir trīs meitas un katra ar saviem untumiem. Es vienkārši respektēju viņu stilu (un tie nu ir ļoti atšķirīgi katrai). Nav taču grūti pamanīt kādu kura ir izvēlējusies, tā ātri sašaurinot izvēles loku. Turklāt respektēju viņu izvēli, vienmēr runājam, kas kā, kurai piestāv un ko vajadzētu labāku? Nezinu, bet man tiešām šis jautājums nerada problēmas. Mums patīk visām kopā iet iepirkties un vienmēr ieklausos viņu vēlmēs  dodot vērtīgus padomus. Man liekas ,lielākā kļūda iejaukties šinī procesā ar savām korekcijām. Ar apģērba palīdzību cilvēks pauž savu individualitāti, tā jārespēktē. Mana māte mani ļoti pucēja (savā izpratnē) ,man pat bij asava šuvēja modelētāja no bērna kājas, bet mums bieži bija skaļākas sarunas, jo viņa nepacentās just, kas man ir nepieņemams. Savām meitām vienmēr būšu blakus, cik tas būs nepieciešams, lai arī šo to iemācītu par ģērbšanās etiķeti. Man patīk pucēt savas princeses.

Man domas dalās par šo tēmu- no vienas puses tam nav jēgas, jo tāpat to lieto visi, kam nav slinkums. Pat desmitgadīgie.

No otras puses gan tas būtu labi, mazāk pa ielām staigātu dzērumā tie, kuriem ir 18-20, jo policija pie tādiem varētu piesieties nopietnāk. Un arī universitāšu kopmītnēs iespējams tas tiktu uzraudzīts stingrāk. Tad, kad es pirmajā gadā dzīvoju kopmītnēs, kur pārsvarā dzīvoja ekonomisti, viņi ballējās katru dienu. Jau no pirmā kursa uzskatīja, ka nestaigāt uz lekcijām ir stilīgi. Ar viņiem kopā sāka tusēt arī mans nu jau bijušais kolēģis, kuram tusējoties nebija laika mācīties un diemžēl nācās medicīnas fakultāti atstāt. Bet tas viss ir tikai teorētiski.

Principā, ierobežo vai neierobežo, viss ir atkarīgs no audzināšanas ģimenē. Mums neaizliedza svētkos iedzert šampānieti, paši vecāki svētkos mums nopirka kādu sidra pudeli, nedaudz aliņu iedeva padzerties un teica, ka mēs drīkstam lietot alkoholu tikai mēs nedrīkstam to slēpt. Līdz ar to, tā mums nebija nekāda ekstra un nebija vēlmes pa kluso no vecākiem pietempties kā lopiem. Derētu bērnus arī aizvest pie kādas alkoholiķu ģimenes, lai paskatās, kā tas dzīvē notiek. Kamēr man pašai bērnu nav un vismaz vēl turpmākos 19 gadus šis jautājums nav īpaši aktuāls.


Ja tad kad man palika 18, tie nebūtu bijuši pilngadības svētki, tad diez vai tās būtu labākais tusiņš manā mūžā. Ja man būtu jāsvin 21. dzimene kā pilngadība, tad jau tas būtu bēdīgāk, jo mans tētis vairs nebūtu kopā ar mums.

Esmu daļēji uzskaitījusi par un pret, tā ka beigās šajā pozīcijā palikšu neitrāla. Kaitīgi tas ir, jā, gan, bet kas tad nav kaitīgs mūsdienās, kad gaisu bojā cigarēšu dūmi izplūdes gāzes, mēs ēdam ķīmiju un esam nemitīgā stresā.

Pusaudži... visi tādi... kas ļauj lai kāpj uz galvas, tam arī uzkāps.