Vienatne - laime, vientulība - sods? Kur ir šo divu jēdzienu smalkā robežlīnija?

Kāpēc domā, ka smalka!? Cilvēks ir sociāla būtne (normāls bara zvērs), līdz ar ko pabūt kādu laiku vienatnē-  no stresainās, īgnās sabiedrības, ikdienas skriešanas utml. - ir oki, bet, ja tas "pabūt" ievelkas mēnešiem, gadiem, tad jau tā ir vientulība. Kad viss , kas Tevi saistīja, kļūst mazvērtīgs, neinteresants, palēnām atkrīt Tavi hobiji, sirdslietas, un sāc apzināties, ka dzīve pārvēršas par eksistenci. Kaut , protams, īpatņi/indivīdi ir visādi. Man personīgi nekādu problēmu pavadīt vienatnē kādu mēnesi, pusgadu varbūt.. ja tas ir saistīts ar darba uzdevumu, pavēli, izprotot vajadzību/nozīmi, droši vien arī ilgāk, bet sava kaifa pēc ieburīties Amazones džungļos uz pāris gadiem.. kaut kā nevelk -jutīšos vientuļi (nebūs , kam uzriet, ko apd..t - :D ). :)

vienatne ir brīdis sev.......
vientulība mūžiba nekam

Kad esi ar k-ko aizņemts un ir ar ko aizrauties, tikmēr varētu būt vientulība, bet tiklīdz aizdomājies par to, ka apkārt neviena nav, tā jau ir vientulība.. Vai k-kā tā..  

viens nekad nevari būt,vientuļš tembolļe

Robežlīnija ir vajadzībās.
Kad Tev nevienu nevajag un tavs mērķis ir apmierināt tikai savas vajadzības, tad vienatne ir laime, pārsvarā ganjau runa iet par tualeti. Jaunības gados, kad rokas nebija tā uzkačātas , tad vientulību aizvietoja labi žurnāli. Bet ar gadiem saproti, ka vajag ko vairāk, kā vienmēr mēmo roku :D

vienatnē uz šitās pasaules nevar nekad pabūt.
jo te visu laiku kāds būs bez tevis.
vientulība ir paša problēma,jo neviens neliek būt vientuļam,tāds tu izvēlies būt pats.