intresanti vai juus varetu piedot krapsanu ja miiletu to cilveku?

slinkums tgd raxtiit un vel atcereeties 10 filmas.;D

Apliimeetu tekilas pudeli. Tur kaartaam bija aprakstiits papiirs virsuu. nevareeja atveert nenoliimeejot to nost. Piestiprinaats bija saraksts ar cilveekiem ar ko man taa jaaizdzer un uzdevums, kas bija jaaizpilda lai dabuutu otru daavanas dalju. Tas uzdevums bija kaut kas lidiziigs kaa orienteeshanaas. Bija jaatrod dazhaadi priekshmeti un tie priekshmeti atradaas tiem draugiem rokaas. Beigaas bijaam savaacies barinjsh un tad es dabuuju otru daavanas dalju - draugu saorganizeetu tusinju.

Nē - ne vienmēr - te bieži atkārtojas jautājumi, daudz ir bezsatura jautājumu - nu kam var interesēt, ko es šodien ēdu brokastīs vai cik reizes dienā es mazgājos....

Visi vien dzīvas radības ir. Vispār es arī ievērtēju skudru, kaut pēc tam sāku šaubīties par to "dzīvnieku". Bet, spriežot pēc  gudrās lapas , tomēr būs. :)

Tas ir ceļš uz sirdsmieru, optimismu, laimes neviltotu izjūtu un arīdzan veselību.
Piedodot ir jāsaskata tas, kāpēc piedod, jo citādi rezultāta nebūs. Piedot ir grūti tad, ja tu redzi tikai citu pāridarījumus un jūties tā, it kā tu būtu nabaga moceklis un visa pārējā pasaule tev nemitīgi darītu pāri. Un tā mēs visi bieži jūtamies. Toties dziļāk analizējot sevi, saprotam, ka arī mēs esam citiem darījuši pāri. Tad dažkārt nāk apjauta, ka noteikti jāpiedod un ka piedošana citiem ir kaut kas niecīgs salīdzinājumā ar to, ko esam parādā cilvēkiem.

Spēju, protams. Ar cirvi no pakaļas neskraidu. A ko!?   , man jau no tā gaļas gabals nenokrita (ja vien sifilisu neatnesa mājās, pie tā jau gan it kā ši vārdu spēle kļūstot par realitāti   ).
Jautājums cits - bet ko tālāk!? TĀLĀK KO!? Tieši tā - esmu džentlmenis - durvis atveru. Ja ir grūši slieksnim pāŗi tikt, varu iedot arī "impulsu" pa tam paredzētu/amortizējošu vietu! :D  Vienreiz nodrāzusies/-ies pa kreisi meklēsies arī vēlāk. Tā jau maucības pa papilnam, varbūt pietiek...  
Jēdziens "piedot" -katrs jau saprot drusku savādāk. Ja šajā gadījumā piedot ir arī aizmirst, nākt ar smaidu, nēsāt uz rokām, mīļa buča no rīta UN NO SIRDS... nu nez, vai tā sanāks. Domāju, tur jābūt vai nu galīgai lupatai vai 100% lobotomijai (tjipa, kad cilvim nospiež pogu "reset") :D ). Cits variants, kad novilkti daudzi gadi, ir laulība, viens otram piegriezušies, bēri saražoti, īpašumos kopējais naudiņš un spēki sagāzti, un cilvis jau it kā pie tās sugas piederot, kas pēc cik tur gadiem gatavs "sabīdīt čurājamos" ar nākamo partneri, kaut, iespējams, šis apgalvojums velk vairāk uz tik veiksmīgi 3.reiha laikā iesākto Margaretas Songer "sex revolušn" :).
Īsāk - dzīve sarežģīta lieta. Mums, cilvēkiem. Kā gribētos nesarežģīt vienkāršas lietas, bet kā nesanāk, tā nesanāk. :D

Tas ir atkarībā no morālajām vērtībām. Taču stipra sieviete spēs sev piedot, un ja kas, izskatāties diezgan stipra, lai sev piedotu!

ēē, nu, diezgan svarīga lieta - par laimi, esmu to daudz maz iemācījusies, visi mēs esam tikai cilvēki, bet protams, viss ir atkarīgs no situācijas. Pāridarījumus, manuprāt, vieglāk ir piedot svešiniekam, jo tas Tev neko nenozīmē, tomēr, ja Tevi sāpina Tev tuvs cilvēks, loģiski, ka tas ir grūtāk.

Ne vienmēr, bet gadās.