kā atpazīt mīlestību ,nesajaucot ar pieradumu?

Kaut kā nevaru iedomāties, ka to vareetu sajaukt.... pieradumi, ieradumi, paradumi, tas ir kas tāds, kas notiek un notiek un uzmaniibas tam maz tiek pieveersts.
Iemiilešanās un miilestibas juutas izraisa koncentreešanos un ko noteiktu, pat neatkariigi no tā vai to veelies vai ne.

nu pieradums jau ir tāds, ka tu ej ja, bet tādas īstas jēgas ko tu tur ar to otru tur veido nav.
vnk tev ir jautri un otram arī.
es teiktu, ka tā jau ir draudzība, ne mīlestība.
jo draudzība jau arī var pastāvēt, bez visas mīlestības.
tā arī ir reizēm gadijies ja kas.

Droši vien, ka jāpiekrīt seville teiktajam, kas ir pašās beigās.. Ja jūti, ka dari lietas, kas agrāk ir nepatikušas, bet šobrīd dari to ar smaidu, tad zini..  

Ja vairs nedomā- man jāiet, es gribu, man vajag, bet sāc domāt (un arī teikt): mums vajadzētu, mēs varētu, vai TU arī gribēsi..? utt.
Kad no Es izveidojas Mēs.

Vismaz tā zinu es, kad iekuļos šitādā mīlestībā. Jo esmu savtīga pēc dabas un viss ir vai nu mans vai tavs, bet līdz ko es sāku izmantot vārdus ''mēs'' un ''mūsu'', značit pavasris klāt un es mīlu, nevis vairs vienkārši pieķeros.Vai pierodu.