kad ir viss vienalga?

Šad tad uznāk tāda vēlme, bet tad atceros par saviem mīļajiem, tuvajiem cilvēciņiem, un gribēšana pāriet!

Vienaldzība grauj, cenšos izvairīties no viņas. Vienaldzības sekas ir neprognozējamas un postošas gan darbā, gan attiecībās, gan attieksmē pret dzīvi...Mēs nedrīkstam būt vienaldzīgi, tā pazūd dzīves jēga. Vienaldzība=Apātija. Kas tam der? Es drīzāk izvēlēšos emocijas, rīcību, kustību , attieksmi, interesi, radošu piepildījumu - DZĪVI, kurā būšu kā mazs bērns ar simtiem jautājumu un vecs pravietis, ar tik pat daudz atbildēm, jo es dzīvoju , bez vienaldzības.

Slikts dvēseles stāvoklis! Tas ne par ko labu neliecina. Pirms es biju izgājis to "skolu", kuru izgāju, man bieži bija pofig, taču tagad nevaru to vairs atļauties - pārāk liela atbildības sajūta pret sevi un apkārtējiem cilvēkiem.

Brīvdienas, iepirkšanās, laba mūzika, garšīgi ēdieni, sekss

Itachi pelnījis žetonu. Spalvat tik tiešām ir tikai putniem. Zīdītājiem (tai skaitā arī cilvēkam) ir mati.

Dāāā!

Visa auguma masazas sievietem, ar viriesiem reti sakjere gadas tadas lietas, neesmu ieinteresets  

nu gluzhi vienalga kaada jau nee! bet vispaar JAA:)

Man iepatikaas tas, ka vareeju no vinja maaciities,pilnveidoties...Vinjsh bija satriecoshs, mees vareejhaam cauraam dienaam runaat par literatuuuru,teaaatri,operu, matemaatiku,veesturi, itin visu...un tas man viirietii arii patiik...es veeleejos buut labaaka,veeeleejos zinaat vairaaak...vinjsh mani iemaaaciiija sevi miileeet....lika neesaat svaaarkus,kas tagad man shkjiet kaut kas ikdienishkjs, tachu toreiz spurojos pretii:) Vinjsh iemaaaciiija mani veerteet praaatu,meerkjus, veeertiiibas...Luuk,tas viss arii iepatikaaas...ka liidzaaas vinjam augu...un laika gaitaa tas nemainiiijaaas....veeel aizvien apbriinoju vinju:) Un mekleeeju kaadu liidziigu:)