kapec cilveki spele dubultspeles?

Cilvēks jau no bērnības spēlē dubultspēles.

Sākumā mammas un papus, tad ārstus un pacientus, tad draugus un ienaidniekus, tad skolniekus un skolotājus, bet visu laiku bērns/pusaudzis vs pieaugušais.

Ja tā nebūtu sabiedrībā iekārtots, tad sēdētu uz zara un nespētu adoptēties dzīves situācijām.

Piemērs. Kiplinga Mauglis ir romantizēts tēls, tāds ir arī Tarzāns, viņi nespēj iejusties pilsētas straujajā ritmā un atgriežas džungļos.

Realitātē situācija ir daudz bēdīgāka par tikko rakstīto.

XXgs otrajā pusē vien ziņoja par kādiem 10 gadījumiem, )zinu divus par suņiem vai vilkiem)  bet neviens neiemācijās runāt,nespēja socializēties un labāk kontaktējās ar suņiem.

Vēl viens aspekts.
Mājās ar brāli katram no mums ir viena maska, ar vecākiem otra, skolā/darbā vēl kāda cita, ar mīļoto cilvēku vēl kāda.
Kad tam mīļotam izliec visu sevi, bet viņš pēc tam tevi nodod, ieliek dvēselē lielu kluci, tad kribot negribot spēlēsi dupultspēles vai liksi maskas.

Dudultspēle ir tavas izdzīvošanas un normālas psioloģiskās veselības garants  

Citu neko nevar izdomāt.
Daži pat dzīvo dubultdzīvi.  

viņi neiejēdz, ka pasaule ir maza un ka meliem īsas kājas un intuīcija ir ļoti izpalīdzīga nelaimē nonākušajiem..
tas ir kretīnisms un stulbums, naivums ne īsti..

Drošībai, gadījumā ja viens variants nesanāk, tad ir otrs ...

nju tas jau ir ta pat ka citu atiecibas ja meicas spej teikt vienu un darit citu ! tad kapec to nerikst darit puisi ?/ vai tad ta nav !!

Bet varbūt viņa leksikā neietilpst citi vārdi?