kurš ir tas brīdis, kad vietām apmācieslaiks kļūst par vietām saulainu?

Es to piedzīvoju pirms nedēlas vai divām.Līdzīgi kā Bonis eju pa ielu,jāpiemin,ka tā bija izcili pretīga diena-pelēka,apmākusies,vējaina,pat smidzināja mazliet,taču man pretī nāca viena māmiņa ar mazo un abas TĀ smaidīja,tā smaidīja....ka uz brīdi aizmirsu,kas apkārt valda,jo no viņām abām staroja tāds gaišums,kuru tad arī varētu pielīdzināt saulainam brīdim apmākušās dienas vidū.

neweiksme,eju pa ielu bēdīgu smaidu jo naw smaida,jo tas zuda kur-piem.pietrūka 5saņu aliņam un tamdēļ aliņu nedabuju un paliku gribot-nuwo,turpinu iet bēdīgu smaidu,eima eima tā es eima un uzeima uz drauga wirsā,a šam alus,a man smaids :DDD nu tip tā kaut kā pa murgiem