Vai bērs,kurš visu laiku dara blēņas ir jāsoda,ja,jā,tad kā?Katrā ģimenē reiz pienāk brīdis, kad rodas jautājums – sodīt bērnu vai tomēr ne? Izpratne par bērna audzināšanu ir atšķirīga ne tikai ģimeņu, bet arī abu vecāku starpā. Saukt palīgā “bērziņdakteri” vai tomēr ne?
Saskaņā ar sabiedriskās domas pētījumu centra SKDS aptaujas datiem 48% iedzīvotāju atzinuši, ka kaut reizi nācies bērna disciplinēšanai izmantot fizisku sodu (pērienu, pļauku, raustīšanu aiz auss vai rokas), bet 32% aptaujāto nav nācies to darīt. Bērnu tiesību aizsardzības likums saka: “Pret bērnu nedrīkst izturēties cietsirdīgi, nedrīkst viņu mocīt un fiziski sodīt, aizskart viņa cieņu un godu.” Kā rīkoties dažādās situācijās, kad zūd vecāku savaldība, jautājām psiholoģei Lailai Kalniņai Ogrē.
Laila ir klīniskā un praktiskā psiholoģe, kas vada programmu “Bērna emocionālā audzināšana”, iegūts arī sertifikāts “Darbs ar bērniem krīzes situācijās” un darbs ar ģimenēm, kurās rodas dažādi neizprasti jautājumi, viņai nav svešs.
Kā jūs, būdama psiholoģe un māte, raugāties uz bērna sodīšanu kā audzināšanas metodi?
Sodīšana ir mēģinājums bērnu disciplinēt, lai viņš kaut ko darītu citādāk. Attiecībā uz saviem bērniem raugos tikai un vienīgi kā mamma, neskatoties uz to, ka iegūtas attiecīgas zināšanas. Attiecībā uz citiem bērniem – protams, tikai kā psiholoģe. Ja man jāatbild, vai bērnu sodīt, es noteikti varu apgalvot, ka nē! Tas nav ieteicams. To varu teikt gan kā mamma, gan kā psiholoģe.
Ir fizisks sods un tāds sods, kas izpaužas kā aizliegums, ierobežošana un tamlīdzīgi. Kādu sodu pārsvarā izvēlas vecāki, vadoties no jūsu prakses?
Disciplinēšana nav viens un tas pats, kas sodīšana, tas ir nepareizs pieņēmums, kas izveidojies mūsu sabiedrībā. Vecāki domā, ja bērns izdarījis kaut ko sliktu vai tieši otrādi, kaut ko nav izdarījis, noteikti vajag viņu sodīt. Tādā brīdī jādomā nevis par sodīšanu, bet gan par bērna disciplinēšanu. Ja iepriekš ar bērnu nav izrunāti noteikumi, vecāki un bērni nav vienojušies par sekām, arī disciplinēšanas metodi bērns var uztvert kā sodu. Pat visvienkāršākie pārpratumi rodas, neizrunājoties savā starpā. Katrā ģimenē ir savi uzskati par to, sodīt bērnu fiziski vai tomēr to nedarīt. Tipiski, ka tiek pausta tāda kā nolemtība: kurš gan izaudzis bez pēriena? Diemžēl šī “tradīcija” ir noturīga, atkārtojas no paaudzes paaudzē, lai gan ir/būtu iespējams izvēlēties citus, nevardarbīgus disciplinēšanas veidus.
Kurš no soda veidiem, pēc vecāku domām, ir iedarbīgāks un dod labākus rezultātus? Kā jūs personiski to vērtējat?
Tie vecāki, kas apgalvo, ka nopērtais bērns reiz nu norimies, ir pārliecināti par savas metodes iedarbīgumu. Manā praksē vēl nav bijis gadījuma, kad bērns, kas reiz pērts, nav atkārtojis atkal šos pašus pārkāpumus. Tātad atbilde ir viennozīmīga – fizisks sods nedarbojas tā, kā to iedomājas vecāki, un tūlīt arī rodas jautājums, cik tālu vecāki gatavi iet, jo jāper arvien stiprāk un biežāk, lai bērns klausītu. Vecāki pārsvarā dara šādi – bērns tiek fiziski sodīts, tad atzīst, ka tomēr šī metode nav auglīga, un izmisumā jautā - ko mums darīt? Šim jautājumam bija jābūt pirms sodīšanas.
Mammai vai tētim pēkšņi radusies dažādu emociju gamma, un viss laužas aizgūtnēm ārā, un… diemžēl cieš bērns. Kā vecākiem rīkoties, ja it kā nepelnīti “palaistas” rokas un rodas grūtības kontrolēt sevi?
Ļoti ieteiktu vecākiem iemācīties runāt ar bērnu, gan savā starpā par to, kas viņus nomāc, kas neapmierina bērna rīcībā. Šī varētu būt vienīgā izeja. Diemžēl nācies secināt, ka cilvēki par savām emocijām nerunā vai tās neapzinās. Tas notiek ne tikai attiecībās ar bērnu, bet arī ar to, kas mums ir apkārt ikdienā - darbu, savstarpējām attiecībām, veselību, pašsajūtu. Bieži vien cilvēki baidās atklāties, negatīvās emocijas laika gaitā sakrājas, un nereti cieš tieši bērns. Un, ja tā noticis, nav par vēlu bērnam pastāstīt, kā jutās mamma, un lūgt bērnam piedošanu.
Cik lielu psiholoģisku traumu fizisks sods atstāj uz gadu līdz divus gadus vecu bērnu, pirmsskolas vecuma bērnu un pusaudzi?
Gadu līdz divus gadus vecu bērnu īpatnība ir tā, ka viņi dusmojas. Un dusmojas daudz, pat it kā ne par ko. Iemesli dusmām dažādi, bet pamatā ir tas, ka šā vecuma bērni nevar izpausties ar vārdiem, un tas vēl vairāk sadusmo mazos ķiparus. Vecāki nedrīkst uzstādīt mērķi pārmācīt mazo dusmu kamolu. Bērnam jāļauj izdusmoties. Ja bērns tiek sapērts, tad klāt vēl nāk vilšanās par to, ka mamma vai tētis tā spējis izdarīt, un mazais bērns ir neziņā, par ko sodīts. Tāda vecuma bērniem psihe nav nobriedusi, viņi neizprot daudzas lietas. Pēc pēriena bērnam liekas, ka visa pasaule ir slikta un briesmīga, ja reiz viņa vistuvākais cilvēks pacēlis roku un nodarījis pāri. Bērnā rodas arī nodevības sajūta, jo nevar uzticēties pašam tuvākajam cilvēkam uz pasaules. Ieperot skolas vecuma bērnu, aktuāls paliek robežu jautājums. Divgadnieks ļoti cieši saistīts ar mammu, bet sešu septiņu gadu vecam bērnam jau ir apziņa: es esmu es. Tāpēc bērnam šķiet, ka noticis stingrs robežu pārkāpums. Ja fiziska sodīšana ģimenē ir regulāra, bērnam zūd robežas attiecībā arī uz citiem cilvēkiem, ne tikai vecākiem. Rezultātā bērns sāk kauties. Bērns sāk uzskatīt, ka tieši tādā veidā jāreaģē dažādās situācijās. Ja ģimenē vīrs paceļ roku pret sievu, bērnam rodas iespaids, ka tā dara, tā vienkārši notiek. Sešu gadu vecumā bērns identificējas ar vecākiem, un tas tiek pieņemts kā dzīves pamats. Ja vecāki soda bērnus fiziski pusaudža vecumā, uzskatu, ka tā ir cīņa ar vējdzirnavām, kuru spārni griežas arvien spēcīgāk. Palīdzība jāmeklē gan vecākiem, gan arī pašam bērnam. Atveseļošanās process pusaudžiem ir ļoti garš pēc šādām traumām. Bet jo agrākā vecumā gūta šī psiholoģiskā trauma, jo tā dziļāka, un spēcīgāk tiek ietekmēta šā cilvēka personība tālākajā dzīvē.
Vai vecākiem jājūtas vainīgiem par nodarīto un cik lielā mērā rodams attaisnojums viņu rīcībai?
Jāmeklē citi risinājumi, nevis vainīgais. Ja vecākiem gadījies pacelt roku pret bērnu un viņiem rodas vainas sajūta, tad noteikti tas ir labāk, nekā nodomāt, ka vajadzēja “samizot” vēl vairāk. Noteikti jārunā ar bērnu par to, kāpēc radusies tāda situācija, bērnam jāatvainojas. Svarīgi, lai vainas sajūta netiktu jaukta ar sevis attaisnošanu, jo grūti pašam sev atzīt, ka bērns cietis nepelnīti.
Kāds, jūsuprāt, ir “zelta vidusceļš”, lai bērns un viņa vecāki kopā būtu laimīgi, justos droši un pasargāti ģimenē un lai fizisks sods būtu tas, kas viņu ģimenē nekad netiek pielietots?
Pirmkārt, runāt! Otrkārt, ir iespēja iemācīties daudzus disciplinēšanas veidus, kas atkarīgi no bērna vecumposmiem. Maziem bērniem tā varētu būt pārtraukuma metode vai daudzas citas, bet pusaudža vecumā tā ir runāšana. Ja nepieciešams, jāmeklē speciālistu palīdzība.
