vai man piedot ,ja mani kkrapa

piedot speeju, jautaajums vai speeju aizmirst...

Tas ir atkarībā no morālajām vērtībām. Taču stipra sieviete spēs sev piedot, un ja kas, izskatāties diezgan stipra, lai sev piedotu!

Spēju, protams. Ar cirvi no pakaļas neskraidu. A ko!?   , man jau no tā gaļas gabals nenokrita (ja vien sifilisu neatnesa mājās, pie tā jau gan it kā ši vārdu spēle kļūstot par realitāti   ).
Jautājums cits - bet ko tālāk!? TĀLĀK KO!? Tieši tā - esmu džentlmenis - durvis atveru. Ja ir grūši slieksnim pāŗi tikt, varu iedot arī "impulsu" pa tam paredzētu/amortizējošu vietu! :D  Vienreiz nodrāzusies/-ies pa kreisi meklēsies arī vēlāk. Tā jau maucības pa papilnam, varbūt pietiek...  
Jēdziens "piedot" -katrs jau saprot drusku savādāk. Ja šajā gadījumā piedot ir arī aizmirst, nākt ar smaidu, nēsāt uz rokām, mīļa buča no rīta UN NO SIRDS... nu nez, vai tā sanāks. Domāju, tur jābūt vai nu galīgai lupatai vai 100% lobotomijai (tjipa, kad cilvim nospiež pogu "reset") :D ). Cits variants, kad novilkti daudzi gadi, ir laulība, viens otram piegriezušies, bēri saražoti, īpašumos kopējais naudiņš un spēki sagāzti, un cilvis jau it kā pie tās sugas piederot, kas pēc cik tur gadiem gatavs "sabīdīt čurājamos" ar nākamo partneri, kaut, iespējams, šis apgalvojums velk vairāk uz tik veiksmīgi 3.reiha laikā iesākto Margaretas Songer "sex revolušn" :).
Īsāk - dzīve sarežģīta lieta. Mums, cilvēkiem. Kā gribētos nesarežģīt vienkāršas lietas, bet kā nesanāk, tā nesanāk. :D

ēē, nu, diezgan svarīga lieta - par laimi, esmu to daudz maz iemācījusies, visi mēs esam tikai cilvēki, bet protams, viss ir atkarīgs no situācijas. Pāridarījumus, manuprāt, vieglāk ir piedot svešiniekam, jo tas Tev neko nenozīmē, tomēr, ja Tevi sāpina Tev tuvs cilvēks, loģiski, ka tas ir grūtāk.

Tas ir ceļš uz sirdsmieru, optimismu, laimes neviltotu izjūtu un arīdzan veselību.
Piedodot ir jāsaskata tas, kāpēc piedod, jo citādi rezultāta nebūs. Piedot ir grūti tad, ja tu redzi tikai citu pāridarījumus un jūties tā, it kā tu būtu nabaga moceklis un visa pārējā pasaule tev nemitīgi darītu pāri. Un tā mēs visi bieži jūtamies. Toties dziļāk analizējot sevi, saprotam, ka arī mēs esam citiem darījuši pāri. Tad dažkārt nāk apjauta, ka noteikti jāpiedod un ka piedošana citiem ir kaut kas niecīgs salīdzinājumā ar to, ko esam parādā cilvēkiem.

Ne vienmēr, bet gadās.

Piedot varu atri un vienkarshi, bet aizmirst.. nekad.. Man ir parak laba atmina, kura visi pari darijumi iespiezas, loti dzili..

Ir... Var jau būt, ka pienāks reiz diena un spēšu sev piedot, bet tagad... Tagad sevi nedaudz pat nīstu pa tādu gājienu!

līdz brīdim, kad jau visa ir par daudz, kad vairs nespēj sevī atrast spēku piedot... un pie tam - visu ko piedod, vnm patur prātā un atcerās, un paliek grūtāk piedot...