Es zinu, ka Dievs man dzīvību devis,
Lai dzīvoju tikai un vien priekš sevis.
Es zinu, ka pasaulē simtiem lietu,
Kurām līdzās, varu atrast sev vietu.

Bet pasaule liela un debess tik tāla
Un mana sirds kā no silta māla.
Pilnas ielas ar putekļiem zvaigžņu,
Bet, lai tos lasītu esmu par laisku.

Piedod, ka tavus vārdus reiz ņēmu,
Bet es tiešām tobrīd tā pasauli tvēru.
Un kā, lai dzīvo tikai priekš sevis,
Ja nezinu, kā dzīvot, kad līdzās nav tevis!

Kamēr sliņķi no zemes nelasa laimi,
Tu stāvi līdzās un nicīgi smaidi.
Kāpēc kaut ko no pasaules gaidīt?
Ja laime tepat, vajag tikai aizsniegt!

Es uzslienu kāpnes uz debesu pusi
Un apsolos kāpšu pavisam klusi,
Lai eņģeļi sajūt, ka laimes man gana,
Bet tikai man līdzās tevis nav.