Kā atšķirt kultūru no antikultūras? Ļoti vienkārši. Lūk, iedomājies, ka peldi pāri ezeram. Visu to, kas tev palīdz noturēties virs ūdens un ātrāk virzīties uz priekšu, var salīdzināt ar kultūru, bet visu to, kas tevi cenšas nogremdēt, kavēt un mazināt tavus spēkus - par antikultūru. Nacionālā kultūra palīdz mums sevī atrast, izcelt un attīstīt visu pozīto, kas cilvēku padara stiprāku, dzīvotspējīgāku, brīvāku un laimīgāku. Antikultūra - tieši pretēji - stimulē, mums no apziņas dzīlēm izcelt, attīstīt un godāt visu negatīvo, kroplo, nenormālo, kas vairo mūsu vājumu, mazina prāta spējas, atņem brīvību un padara mūs nelaimīgus.
Šausmu filmas no apziņas dziļumiem izvelk bailes un uzpūš kā vējš ugunskura liesmu. Sadisms, nežēlība, asinskāre, sekuālas novirzes - tas viss var slēpties dziļi mūsu zemapziņā un mēs varam to pat nenojaust. Attiecīgie  antikultūras mākslas darbi aktivizē un izvelk dienas gaismā šos tumsas rēgus. Ne katrs spēj ar tiem tikt galā! Tie iesēžas mūsu apziņā un liek tiem kalpot. Rodas nedrošības sajūta, apātija, šaubas, neizlēmība, tiek izdarīti noziegumi. Cilvēks kļūst apjucis un vairs nedomā par savas rīcības sekām.

Kaitējošs faktors ir arī filmas, kur dīkdienīgi, bezrūpīgi galvenie varoņi spīdoši tiek galā ar dažādām broblēmām, paveic viņu spēkiem neiespējamo un piedzīvo pārdabisku veiksmi.Šādas filmas sludina uz vieglprātīgu dzīves attieksmi, kur netrenēts cilvēks jebkurā laikā tiks galā pat ar visnopietnākajām problēmām, bet dzīvē, diemžel, tā tas nenotiek...

Filmās, kurās notiek labā cīņa ar ļauno, dažkārt ļaunie varoņi tiek parādīti tik izteiksmīgi savā varenībā, bagātībā, ļauna spēka pārpilnībā un izsmalcinātā nežēlībā, ka neviļus skatītājā rodas bijība un bezpalīdzības sajūta šāda monstra priekšā. Un tad kā atriebējs jeb glābējs parādās pozitīvais varonis. Visbiežāk viņš ir tērpts vienkāršās džinsu biksēs un kokvilnas krekliņā. Paveicot veselu virkni galvu reibinošu, dzīvē neiespējamu varoņdarbu, pozitīvais varonis ar efektīgu šaušanu un kaušanos visus negatīvos varoņus noliek gar zemi. Labais gan ir it kā uzvarējis, bet kādas izjūtas paliek pēc šādas filmas noskatīšanās? Vispirms tu saproti, ka neviens cilvēks reālajā dzīvē nav spējīgs neko tādu atkārtot, tātad arī labā uzvara pār ļauno ir apšaubāma vai pat neiespējama. Otrkārt, tā kā jaunieši džinsos tev ir ikdiena, zemapziņā kā paliekošs iespiežas tieši izteiksmīgais, ar dažādiem tumsas atribūtiem dekorētais un mākslinieciskajiem paņēmieniem izceltais tumsas tēls. Ikdienā, nonākot kontaktā ar kaut ko līdzīgu, tava zemapziņa to saista ar daudzajās grāvējfilmās redzēto ļaundaru visspēcību un varenību. Bet tas ievērojami vājina tavu apņēmību un drosmi, lai aizstāvētu pret pārestībām pat sevi un sev tuvus cilvēkus, nemaz jau nerunājot par kaut kādas aktīvas cīņas uzsākšanu pret ļaunumu.Bet jaunieši ar vājāku raksturu vai psihiskām novirzēm sāk izjust verdzisku padevību ļaunuma priekšā un vēlmi tam kalpot. Viņi savā izskatā un uzvedībā sāk pārņemt tieši negatīvo filmu varoņu īpašības. Tas arī ir viens no dažādo ielas bandu un sātanistu sektu pastāvēšanas iemesliem. Cilvēki, kas par lielāko dzīves vērtību savā apziņā izvēlējušies ļaunuma ideālus, būtībā ir gļēvi un tāpēc apvienojas baros. Protams, arī nelietībai, skaudībai un bailēm ir sava produktivitāte, taču. kā jau teicu, ļaunumu ir radījusi muļķība, un tā visvarenība pasaulē ir tikai mīts. Kam nav nekā kopēja ar Patiesību.
Sava loma mūsu morāles graušanā var būt arī tām filmām, kuras cenšas skatītājā ieaudzināt samierināšanos un iecietību pret ļaunumu. Sižeta pamatā šādām filmām parasti ir kāda izdomāta noziedznieka dzīvesstāsts, un šis nelaimīgais. Pat, neņemot vērā viņa izdarītos noziegumus, ir attēlots kā dziļu jūtu cilvēks, pret kuru visi dzīvē izturas nepelnīti netaisni vai pat ļauni. Un tad nāk kāda scenārija autora izfantazēta situācija, kurā šis ļaundaris, dažādu apstākļu ietekmē veicot cēlus un drosmīgus varoņdarbus, pārvēršas par vispārējas cieņas un apbrīnas vērtu objektu. Skatītājs filmas beigās var notraukt no vaiga aizkustinājuma asaru un smagi nopūsties par ļauno pasauli, kura, darot pāri dziļām jūtām apveltītām personībām, dzen tās noziedzības purvā. Tā vien gribas pastiept roku pretī šiem sirds dziļumos labajiem cilvēkiem un glābt viņus ar savu iejūtību, pretimnākšanu un mīlestību. Diemžēl dzīvē īstie noziedznieki godājamus un slavējamus darbus nemēdz darīt. Sakot «īstie noziedznieki», es gribu teikt, ka neuzskatu par īstiem noziedzniekiem tos, kuri izdarījuši kādu noziegumu afekta stāvoklī vai arī neuzmanības un nolaidības dēl. Īstie noziedznieki ir tie, kuri zog. slepkavo, izvaro un laupa savu vēlmju un dziņu apmierināšanas nolūkā. Un nav svarīgi, vai tādus viņus padarījusi sliktā iedzimtība, grūtā bērnība vai apkārtējā sabiedrība. Noziedznieku psiholoģija stipri atšķiras no filmās attēlotajiem fantāziju tēliem piedēvētā garīguma. Lētticīgu ļaužu muļķošanai paši noziedznieki veikli prot sacerēt dažādas aizkustinošas pasaciņas par netaisnību, ciešanām, apmelojumiem un pazemojumiem, kurus viņiem it kā nācies pārdzīvot. Noticot šādām blēņām un sākot just līdzi vai pat palīdzot šādiem «nabadziņiem», mēs paši nemanot , viegli kļūstam par noziedznieku upuriem vai jaunu noziegumu līdzdalībniekiem. Tava dzīve ir pārāk īsa, lai glābtu šaubīgus tipus, cenšoties zem viņu rupjības, egoisma un nelietības čaulas atklāt noslēptās jūtīgās, maigās dvēseles. Nevienu nevar izglābt pret viņa paša gribu. Ej savu ceļu un nekāpj uz lidzjutības un līdzcietības veikli izmestajām lamatām.
-----------

Citāts no grāmatas „būt latvietim.”