Ir tādas dīvainās skuķes
Kurām patīk tēlot puķes
Bet pretīga to pasaule
Jo neiespīd tur saule
Tās nepārtraukti bubina
Un kapeikas alum skrubina
Jo jāties tās tik prot
Un prieku tajā rod
Bet tauta tādas zin
Ar labu vārdu neatmin
Skuķēm pārdota sirds
Kas pēc baudas allaž sirgst
Un tādu bezgožu ir daudz
Kas vīriem prātu jauc
Liek vīra godu krūmos mest
Zem grādīgā pie meitām test
Lai gultā kauktu, rietu
Veceni pie gultas sietu
Tad vēlāk mājās slātu
Atrauties ar slotas kātu
Bet baudīsiet Jūs mokas
Jo pie citām likāt rokas!
Ik reizi, kad mīļoto skausi
Zināsi pārkāpto bausli
Kā sāls dziļā rētā
Viņus spundē moku sētā
Daudzi  no tā cieš
Jo asaras tas rieš
Kad viņas stāv uz ielām
Zem reibinošām vielām
Ar pirkstiem uz viņām rāda
Jo notraipīta to āda
Skuķiem iekšā skābums
Kam tāds to dzīves sākums
Un nešauboties domās
Tās dzīvo slikto lomās
Tautai noskumis ir vaigs
Viņām sirdī rūgtums baigs
Jo visiem pēc baudām slāps
Līdz mīla visu nesagrābs
Ne jau viņās ir tā vaina
Kam par godu tāda daina
Vaina cilvēkā ir pašā
Kam ienāk šī doma ašā
Strīdu dusmas vielās liet
Paralēli baudās skriet
Tā pazaudēts tiek gods
Par kuru nākas sods
Vai viņas ir tā vērtas
Lai glabātu tādas rētas?
Nepārdod sevi ļaunam
Un dzīvo mūžam jaunam
Atļaujies būt godīgam un tīram
Īstai sievai, īstam vīram!

V.F.