Kapēc gan reizēm vakaros ir tik skumji?Guļu gultā,skatos uz fotogrāfijām pie sienas un domāju,atceros,sapņoju.Iedomājos daudzas skaistas un jaukas vēlmes,tikai nezinu kā tās piepildīt un tā tās arī paliek tikai fantāzijas,kuras ar laiku aizmirstas un atkal tiek izgudrotas jaunas...
Bet reizēm es raudu.Raudu par to,ka esmu viena,par to,ka paiet dienas,mēneši un gadi,ka nevaru būt blakus mīļotajam cilvēkam tieši tad,kad visvairāk alkstu pēc viņa.
Taču reizēm guļu un smaidu...tad atmiņā nāk kaut kas skaists un labs,saulriets jūrmalā,mīļa un silta roka,kas apskauj mani,kaķa murrājiens pie vaiga..
Un atkal domas atgriežas sākumā.Paliek tikai jautājums...mūžīgs un neatbildams...Kāpēc gan???