Ja jūs zinātu, cik man ir grūti,
Apvaldīt to būtību, ko jūtu
Atļauts nav man lietot savas spējas-
Tēloju, ka vācu zāļu tējas.


Kaimiņš pukst, kad garām iet pa trepēm,
Māja smird pēc nemazgātām zeķēm,
Bet es katlā burvju dziru vāru,
Nepatīk, tad neelpo šo smārdu.

Varu kuru katru vardē noburt,
Kādam kvēlu mīlestību pieburt,
Uzlikt vai ar' noņemt likto lāstu...
Neraustieties, to jums tikai stāstu.

Reti sanāk pabūt man ar viņām,
Manām draudzenītēm-raganiņām,
Jo kā sievietes pa dienu nīkstam,
Tikai naktīs lidināties drīkstam

Ja starp jums ir kāda raganiņa,
Tai par sevi jāpadod man ziņa,
Piemiedz draudzīgi ar labo aci -
Kopā lidosim uz meža placi.

Pāri mežam ūpis baigi smejas,
Mēnesnīcā rīkojam mēs dejas,
Pāri galvām sikspārņi mums šaudās,
Melni kaķi izdod bērnu raudas.

Tādā laikā mežu visi apiet
Jau no skaņām baisi krūtīs paliek...
Žēl, ka naktis ir tik ļoti īsas,