Zem debesīm zilām,
Zem saules dienā un mēness naktī,
Es ievelku elpu un izpūšu to.

Gribētos izgrūzt to smagumu,
Bet liekas tas aizķerās,
kaut kur starp lūpām un vēderu.

Tas itkā nāk, bet raujas atpakaļ,
Aizbēgot aizvien dziļāk un dziļāk,
Lai to neaizskar.

Es aizveru acis un laiks apstājas,
Tikai atverot tās es redzu,
Nē viss turpinās.

Kas notiek?
Kur īsti es dzīvoju,atmiņās vai realitātē?
Es eju uz priekšu vai laužos atpakaļ pagātnē?

Kāpēc viss liekas tik melns un skumjš?
Kāpēc uz plata un bezgalīga ceļa es gribu uzlikt šķērsli un pateikt
Strupceļš...