Pirmais mēnesis.
Mamma, esmu tikai divdesmit centimetru augumā, bet man jau ir visi orgāni. Es mīlu tavu balsi. Katru reizi, kad es to dzirdu, es māju ar rociņām un kājiņām. Tavas sirds puksti - ir mana mīļākā šūpuļdziesma.
Otrais mēnesis.
Mammu, šodien es iemācījos sūkāt savu lielo pirkstiņu. Ja tu mani redzētu, tu jau varētu nosaukt mani par mazuli. Taču es vēl neesmu tik liela, lai varētu iztikt bez tavas mājiņas. Te ir tik silti un omulīgi.
Trešais mēnesis.
Mammīt, uzmini kas es esmu! Esmu meitene! Ceru, ka tas tevi iepriecina. Es gribu, lai tu vienmēr būtu laimīga. Man nepatīk, kad tu raudi, tu esi tik skumja. Tad es arī skumstu un raudu kopā ar tevi, lai gan tu mani nedzirdi.
Ceturtais mēnesis.
Mamma, man sāka augt mati. Tie ir ļoti īsi un plāni, taču tie vēl izaugs. Es daudz kustos. Es jau protu grozīt galvu, kustināt ar pirkstiņiem un stiept savas rociņas un kājiņas. Man vareni sanāk.
Piektais mēnesis.
Tu atkal gāji pie ārsta. Mammu, viņš tev melo, kad saka, ka es neesmu bērns. Es esmu bērns, tavs bērns. Es domāju un jūtu. Mamma, kas ir aborts?
Sestais mēnesis.
Es atkal dzirdu tā ārsta balsi. Viņš man nepatīk, viņš liekas auksts un bezirdīgs. Kaut kas ielaužas manā mājiņā! Ārsts to nosauca par adatu. Māmiņ, kas tas ir? Kā dzeļ! Pasaki, lai viņš to pārtrauc! Es nevaru noslēpties no tā! Mamma! Palīdzi man!!!
Septītais mēnesis.
Mammu, man viss kārtībā. Esmu debesīs. Dievs pastāstīja man par abortu. Kāpēc tu atteicies no manis, mamma?
Katrs aborts ir vēl viena apstādināta sirds. Vēl viens acu pāris, kas nekad neredzēs. Vēl divas rokas, kas nekad nevarēs pieskarties. Vēl divas kājas, kas nekad nevarēs skraidīt. Vēl viena mute, kas nekad neko nepateiks.