viņa sēdēja krastmalā,lūkojās kā kokiem krīt lapas.viņai bija vientuļi. viņš bija aizgājis un nekad neatgriezīsies. bija smagi. viņas sirdi plosīja skumjas, bet prātu atmiņas. viņa nespēja aizmirst,bet vēlejās to. viņas acīs bija lasāmas tādas bēdas, kas pat visdrosmīgāko vīru padarītu vāju. saule sāka savu ceļu uz jaunas nakts pusi,bet meitene to neievēroja. viņai bija vienalga. putni čivināja sēru dziesmas,bet viņai tās nepalīdzēja. pār vaigu ritēja smaga un sāļa asara. tās sirdi bija atņēmis vējš,kas tagad meitenes bēdas sēja visapkārt. meitene tā sēdēja ilgi. viņa gaidīja viņu,bet zemapziņā zināja ka viņš nenāks....


p.s.tas nav par mani...es neesmu taada....
p.s.2.to nevar saistiit ar muusdienaam....nekaadas dzerssanas vai kas tamliidziigs....