Caurums, kurā tup visi,
Plašāk vairs nevērsies.
Un elpas dvesma tik bieži,
Straujāk vairs netversies!

Zibens ir skāris mūs,
Tā zīme tam visam.
Un es zinu ka tā būs.
Bet vai mēs to ceram?

Liels celms mežmalā guļ,
kas apvijies ar sūnām.
Sūnas tam pašapziņu ceļ,
Liekot aizbēgt no bēdām!

Un pļavā - kas blakus,
Sēž bērns prieka pilns.
Vai tiešām tos mūsu ratus,
Nonāvēs dāņu rumaks melns?

Velsim spēku kalnā,
Dosim ziņu visiem!
Nu nepaliksim mēs kaunā,
To paskaidro arī citiem!

(J. Bērzemnieks)