Priekšvārds

Viss sākās ar šo:

Baltais karogs from Helēna of Bodom

trīs vārdi kas par daudz ir teikti
trīs vārdi ar kuriem mēs bezjēdzīgi svaidāmies
pārāk bieži mēs sakām ko domājam
pārāk bieži mēs nedomājam ko sakām
es paceļu balto karogs
es padodos
jo nav vērts man būt
es padodos
pāri manai sirdij plīvo baltais karogs
un trīs vārdus kas man jāsaka
es nekad vairs neteikšu
jo pārāk daudz tie teikti

Viss pārējais ir tikai sekas Mīlestībai..


Baltā karoga ēnā..

***

Ievada un komentāra vietā

VIETA – Latvija, i-neta portāli, krēslas zona
LAIKS – Vakar, šodien, rīt
ŽANRS – Reālais
VAROŅI – Es, Tu, Viņš, Viņa, Mēs, Jūs, Viņi, Viņas, Ego, Alter Ego, NN, Suns
TEKSTI – Salt and Pepper
PIRMSĀKUMI – Mīlestība baltā karoga ēnā
NOTIKUMI – Dinamiski (sk. iepriekš)
NO AUTORA – Cilvēki, Dzīvnieki, Mīlestība – dzīvi (sk. iepriekš)
P.S. Autors ir VIŅŠ.

Copyright © 2007. First Edition: October 2007. All right reserved. To personal use only.

***

Svētdiena ~ 4 am
– Es jutos tik viegli kā nekad. Apkārt lidoja zvaigžņu miriādes un bija iestājies pilnīgs klusums. Tā tam arī bija jābūt bezgaisa telpā. Es traucos pie Viņa ar gaismas ātrumu. Viņš bija pieņēmis manu izaicinājumu. Es nedaudz pagriezu galvu, lai aplūkotu Visumu sev apkārt un viss pēkšņi, kā paklausot Doplera efektam, sāka ņirbēt, zvaigznes mainīja savu krāsu. Tās iedegās un dzisa gluži kā tādas petardes Londonā, sagaidot Mileniumu, tikai daudz, daudz krāšņāk un kāda cita diriģenta roku vadītas.
– Spēcīga spilgta gaisma pēkšņi iesitās manās aizvērtajās acīs un apžilbināja mani tā, ka biju spiests pagriezt galvu atpakaļ. Tātad tā tomēr ir taisnība un Tunelis, kas jāpārvar dodoties pie Viņa, ar spilgto gaismu galā, nav mīts, bet realitāte.
– Es sajutu sev blakus Kāda klātbūtni. Tas klusu un nedzirdami, gluži kā liegiem vēja spārniem nests, tuvojās man no Nekurienes. Iespējams, ka no Laika vai Nebūtības, es nepārzinu tik smalki Debesu Kanceleju, un man tas pašlaik nav svarīgi.
– Varbūt tas tiešām ir Viņš, varbūt tikai Viņa sūtīts Sargeņģelis? Es saspringstu gaidās, bet spilgtās gaismas dēļ baidos atvērt acis. Es gribu dzirdēt kaut vai Viņa balsi, izskatam pagaidām nav nekādas nozīmes.
– Maiga roka sākumā pieskaras pierei, tad lūpām, un pārmaiņus katram vaigam. Tad roka, vairāk kārt maigi un tēvišķi noglaudījusi manu sasvīdušo matu ērkuli, apstājās uz avotiņa un manī atvērās kaut kas vēl līdz šim nebijis un pagaidām līdz galam neizprotams.
– Manī ieplūst dīvaina enerģija, galvā sākās haotisks troksnis un ausīs, gluži kā caur vates slāni, nonāk dīvaini pīkstieni, kādus nereti dzirdēju ēterā īsviļņu diapazonā klausoties radioamatierus.
– Vai tie nāk no tālām zvaigznēm, NLO vai ir dzīvu būtņu raidīti, man nebija ne mazākās jausmas. Iespējams, kāds gribēja nodibināt ar mani kontaktu, sauca palīgā raidot SOS, jeb gluži pretēji, sūtīja brīdinājuma signālu, ka tie paskrējuši garām glābjošam Tunelim un tos neatvairāmi sevī iesūc Melnais Caurums – tuvojas nenovēršamā Atmaksas Stunda.
– Kaut kas nedaudz vēss un mitrs, patīkami smaržojošs, pieskārās manai pierei un to maigi noslaucīja, tas maigi pieskārās plakstiņiem. Tad patīkamo valgmi saņēma vaigi, deguns un zods. Es palīdzēju to saņemt arī kaklam un, maiga pieskāriena vadīts, lēnām pagriezu galvu sānis, lai sūklis varētu piekļūt arī ausīm.
– Acīs atkal viss sagriezās, sāka mirgot un skriet miljardiem zvaigžņu, un noguris no redzētā, es galvu novietoju kā iepriekš. Tālie haotiskie pīkstieni kļuva vājāki un ne tik bieži un uzmācīgi. Es nolēmu galvu vairs negrozīt.
– Eņģeļa rokas, ja vien tas bija Eņģelis, varbūt tā bija kāda Svētā, turpināja mani apmazgāt. Rokas, krūtis, tad vēderu un visu līdz pat kāju pēdām ieskaitot. Es jutos pilnīgi kā no jauna piedzimis, kad sajutu maigu tvērienu kājstarpē un manī, centimetru pa centimetram, ielīda gara, lokana un mīksta čūska. Čūskas šņāciens atbalsojās man vēderā, tad viņa pamira un vairs nekustējās. Eņģelis kaut ko piestiprināja viņas astei un nolika to uz grīdas.
.
– Agrāk vecā labā čūska Ādamam un Ievai dāvāja aizliegtos iekāres ābolus, par ko viņu pēcteči, katrs iniciāciju izgājušais, slavē čūsku kā par pirmo veiksmīgā darījuma veicēju.
– Kā izrādās senākā profesija ir pārdevējs, jo čūska, tas pat nav jāpierāda, nespēj ne saņemt, nez sniegt kādu seksuālu pakalpojumu vispār, šiem diviem, tobrīd aseksuāliem, muļķa bērniem.
– Laiki un iespējas mainās, nu viņa Dievam piedāvā par puscenu iegādāties šīs iekāres augļus – mirstošu cilvēku čaumalas. Dažreiz viņai tas izdodas. Es ceru, ka tā notiks arī šoreiz.
.
– Laikam jau tā ir pieņemts stāties Viņa priekšā kailam kā no mātes miesām nākušam, ar neapsegtu kaunumu. Viņam neinteresē Briseles viedoklis. Viņam pieder Visums, bet ES arvien vairāk iejaucas Viņa lietās. Tā visur uzstāda savus standartus – nāves, eitanāzijas, homoseksuālisma un citos jautājumos,– tur, kur Kopienai nav pat nekādas sajēgas.
– Labāk lai tas paliek Viņa ziņā. Viņš labāk kā jebkurš cits zina, kāpēc Kains nosita Ābelu, savu miesīgo brāli.
– Tāpēc arī es guļu Viņa priekšā, kā no mātes miesām nācis, tieku rūpīgi vērtēts un svērts.
.
– Māte? Es neatceros to, pat fotogrāfijas paklīdušas šajos juku laikos un mētājas kaut kur Vēstures Mēslaines pašā malā, aiznesot prom no manis pat viņas sejas atveidus.
– Viņai tobrīd bija tikpat daudz gadu, cik man šobrīd. Viņa aizgāja nepateikusi man ne Labdien, ne Sveiki, dēls. Viņa aizgāja atdodot savu vietu man, Pasaulē, kuru pats grasos pamest, jo esmu tajā ļoti vīlies.
.
– Iespējams, ka šobrīd lieki aizņemu Luksuss numuru Visuma trešās klases viesnīcā ar nosaukumu Zeme, kad tas kādam citam ir vairāk nepieciešams nekā man. Zemapziņā vienkārši atskanēja klikšķis, nostrādāja mehānisms, tas liek man bēgt no Viņām Abām, no meitenēm, kuras patiesi mīlu, un tiekties pie Viņa un Tevis.
– Tur, kur būtu Es un Tu, Es un Viņš, Es un..
.
– Kaut kas savādi šņācošs cieši piegūla manai sejai, apsedzot degunu un muti un pēc brīža spilgtā gaisma pēkšņi pazuda. Soļi un domas aiztraucās Nekurienē. Es atkal kaut kur traucos pilnīgā tumsā. Es atkal esmu palicis pilnīgi viens.
– Kā kādreiz, kā savos, kā Pasaules Pirmsākumos..

***

Sestdiena ~ 9 pm – Svētdiena ~ 4 am
– Kāds papliķēja pa labās rokas locītavu un pēkšņi saodu tikai alkoholam raksturīgo smaržu. Smaržu kas manī vienmēr izsauca riebumu, it sevišķi, ja tam piejaucas klāt cigarešu smārds. Bez šīs smaržas neiztiek neviena vārda, nedz dzimšanas diena, Līgo un Jāņi, pat Jaunais gads. To var sastapt ikdienā jebkurā klubā, kafejnīcā un disenītē. Uz ielas tai vēl piebiedrojas pilsētas smogs, kurš sastāv galvenokārt no vecu un slikti regulētu automašīnu atraugām un, piedodiet, pirdieniem.
– Ja nebūtu šīs spirta vēsmiņas, es nodomātu, ka guļu mājās un no rīta mani modina suns, dod buču, aicina uz rīta Promenādi. Tiesa, sākumā viņš mani minūtes piecas vēro, tad pastaigā pa istabu, cenšas sev pievērst uzmanību, un tad noliek savu galvu man kājgalī un hipnotizē. Buču viņš dod, ja lieta ir steidzama, ja nepaciešama, tad sniedz ķepu. Nez ko gan viņš pašlaik dara, vai skumst?
– Tovakar, pirms doties pie Tevis, viņš, kad gribēju aizvest to pie sava labākā drauga un kaimiņa, viņš pēkšņi iespītējās un skatījās uz mani pārmetuma pilnām acīm. Viņš nebija izbrīnīts, viņš bija vienkārši sašutis par dienaskārtības neievērošanu.
– Viņš lasīja mani kā atvērtu grāmatu, jo šo gadu laikā viņš bija mani izpētījis krustām šķērsām, zināja stiprās un vājās puses, ko drīkst un ko nedrīkst atļauties viņš un ko es, viņa oža nekad viņu nepievīla.
– Pat antibiotiku un citu zāļu smarža nespēja maskēt to, ko rūpīgi centos noslēpt. Likās, ka viņš saoda to eiforijas smaržu, ko man solīja tikšanās ar Tevi.
– Ārsta izrakstītās zāles lietoju jau otro dienu, lai nosistu augsto temperatūru. Ģimenes ārsts domāja, ka esmu noķēris bīstamu vīrusu un tam jāpiemēro augstākais soda mērs, bet tikai ar ļoti spēcīgām zālēm. Viņš neticēja man, ka vislabākās zāles ir zāļu tējas, piens un medus, varbūt vēl kādi homeopātiskie līdzekļi. Varbūt viņam bija pilnīga taisnība kā farmfirmas dīlerim, bet ne kā manam ģimenes ārstam.
– Starp citu, par, varbūt ne mazāk bīstamu, vīrusu vārdā Mīlestība, kuru noķēru vēl pirms nedēļas, es viņam tā arī nepateicu, baidījos pat ieminēties par to. Viņš man varētu piedāvāt giljotīnu vai kastrāciju, bet neviena no šīm zālēm man noteikti nepatiktu. Tāpēc es nevienam neteicu par savu Lielo Mīlestību, pat sunim nē. Viņš tāpat to zināja un juta.
– Es to pateicu tikai Viņām Abām un Tev.
– Pirmo reizi mūžā suns man nepaklausīja, izdzirdot savu vārdu, neskrēja uz pirmo saucienu, neskrēja redzot man rokās pavadiņu pastaigām. Viņš tik norūcās kā sakot,– pirms divām stundām tik atnācām, nedzen muļķi, saimniek,– un nolicis savu smagnējo galvu uz ķepām, turpināja uzmanīgi mani vērot.
– Suns negribēja doties ar mani pēdējā pastaigā, viņš mani vienkārši ignorēja un hierarhiju pakāpē nostājās augstāk par mani. Viņš negribēja nodot Mīlestību, to gribēju izdarīt es, lai dotos pie Tevis.
– Zāļu kokteilis nav tik ātrs un ass kā žilete, tas sasniedz iecerēto bez sāpēm, lēni un nemanāmi, tomēr es jau sajutu pirmās pazīmes – atpakaļceļa vairs nebija. Paņēmu suni pavadā, aizslēdzu ārdurvis un ātrā solī devos tepat uz netālo drauga māju, lai pie viņa atstātu suni. Parasti viņš drasēja man blakus, cieši piespiedis purnu pie kājas, bet pašlaik tas atpalika par veselu korpusu un, ar zemu noliektu galvu, vilkās man nopakaļ kā nopērts vai sabārts suns.
– Palūdzu draugam mobilo, jo viņam bija Zelta Zivtiņa, un viņš man pasniedza vienu no pēdējiem Nokia modeļiem. Es mēģināju ievadīt uz lapiņas rakstīto atvadu tekstu Viņai.
– Tas bija tikai simts burtu un zīmju virknējums. Mana nedēļu garā Mīlestība bija pārvērtusies Markesa cienīgos simts vientulības un ciešanas gados. Vairāk es nespēju gaidīt un ciest. Man bija jābēg – no sevis, Viņām, Pasaules..
– Pirksti vairs nebija tik veikli, es negribēju kļūdīties ne burtā, ne pieturzīmē. Es gribēju būt perfekts kā vienmēr, bet pēdējā vēstulē jo īpaši. Abām vienlaicīgi. Zināju tikai vienu mobilā numuru, bet zināju, ka Viņas Abas to noteikti izlasīs. Viņas ir pat dzimušas vienā un tai pašā dienā, tikai ar nelielu gadu starpību. Taču tam visam nav nozīmes.
– Es palūkojos displejā, tekstā kļūdu nebija. Mana pēdējā vēstule ietilpa divās sekojošās izziņās. Katrai pa vienai un viena Abām. Atlika vieta vēl pāris zīmēm.
– Atkal Tu smejies par mani, veci. Nekas, drīz es jau atkal būšu pie Tevis, parunāsim ar Tevi un tiksim par visu skaidrībā.
– Ātri ievadu Tavu astoņzīmju numuru un nospiežu Sūtīt. Displejā parādās Sūtu SMS, tad dzirdams klikšķis un uzraksts Neizdevās. Izvēlnē pārbaudu atļauto zīmju skaitu, tad atkal nospiežu Sūtīt. Atkārtoju to vairākas reizes, bet rezultāts viens un tas pats – Neizdevās. Izvēlnē pievienoju +371 un atkārtoju visu no jauna.
– Kā ņirgādamās par mani, Nokia atkal izsviež – Neizdevās. Varbūt SMS pieņem tikai no mana numura? Vai arī tai nepatīk mans vēstījums, viņa cer, ka es padošos. Viņa vēl nezin mani, tiesa, arī es viņu vēl lāgā nepazīstu, pirmo reizi turu rokās šo Nokia modeli. Izvēlnē nospiežu Kredīts, jo neesmu radis padoties Nokijām. Nolādēts, uz SIM kartes nav ne santīma! Ātri jāsameklē cita Zelta Zivtiņa un mēģinājums jāatkārto.
.
– Savam vēstījumam par septiņu dienu un simt cerību un vientulības gadiem, atstāt adresātam par piemiņu sava mobilā vai datora, numuru vai IP adresi, man nudien negribas.
– Man negribas atstāt Fetišus, kā to pirms manis darīja Merlin Monroe, Janis Joplin, Elvis Presley un daudzi citi. Es gribu aiziet kā Jim Morrison un, lai mani apglabā blakus viņam Perlašēzas kapsētā - kapā bez vārda.
– Parīze man patīk labāk nekā Roma. Monmatrs ir tālāk no grēka nekā pats Vatikāns ar saviem Pāvestiem un Svēto Krēslu.
– Es ierados šai Pasaulē bez vārda un arī aiziet gribu bez tā.
– Bez lieciniekiem, bez paraksta, neatstājot aiz sevis nekādas metrikas, anonīmi.
– Viņš atpazīs savu bērnu, es zinu to pilnīgi noteikti.
.
– Kaut arī ir tikai deviņi vakarā, nedaudz līkņā un tumsu cenšas aizgaiņāt klusi sanošās dienasgaismas lampas ar oranžu gaismu, uz pilsētas centrālās artērijas, kas savieno abus Daugavas krastus, gandrīz nemana dzīvības pazīmju. Garām, kā izmisušas, man garām ātri pabrauc dažas mašīnas un pazūd aiz līkuma. Cilvēku neredz vispār. Ir taču sestdienas vakars, visi pieplakuši pie ekrāniem un vēro kārtējo burbuļfilmu, viņiem dzīve aiz loga vispār neinteresē.
– Mani tā JAU neinteresē, kauliņi ir mesti, Rubikons jau gandrīz ir pāriets, vēl tik jānogādā vēstījums Mīļotajai un es būšu pie Tevis.
– Pag, šķiet sētā kādu manīju. Jā, tur stāv divi mani lielākie ienaidnieki un netālu vēl trešais. Mūsu māja pievelk pus kriminālus tīņus no visas apkārtnes, te cauru gadu, nakti un dienu ir viņu štābs, atpūtas centrs, bārs un atskurbtuve vienlaikus. Izmētāt visapkārt saulespuķu sēklu čabas, uzsmēķēt kāsi un uzdzert pa virsu alu vai vīnu, viņiem skaitās norma. Viņus nespēj aizraut ne Vienroku Kovboji, ne datorsaloni, pat vienkārša peldēšanās vasarā tiem šķiet ir par grūtu.
– Neko jēdzīgāku kā nokaut Laiku viņi nespēj izdomāt. Viņiem vienkārši patīk to nosist kopā, bariņā, nospārdīt to ar kājām kā vecu futbolbumbu. Nosist Laiku, ir viņu dīkdienības Credo.
– Mēs ar suni esam viņu galvenie ienaidnieki, jo viņi sēž un spļauj pie mūsu mājas parādes durvīm un es viņus bieži triecu prom. Bars tomēr mani, kaut nedaudz, bet respektē. Varbūt suni, man tas nav svarīgi, galvenais lai respektē.
– Vienu, apmēram mana vecuma, es pazīstu, otru ne, bet vienalga prasu par Zelta Zivtiņu. Viņš klusējot pasniedz man savu jau atvērto gliemežnīcu un es ātri cenšos ievadīt tekstu. Klāt pienāk trešais, viņš tikko ir aprasinājis sētu, un gaida, lai varētu paņemt mobilo un iet uzspēlēt biljardu, nauda vienai partijai viņam ir. Nav svarīgi, ka tas nav biljards, bet pool biljards. Galvenais ir sist, vienalga ko, bet sist, lai pats pēc tam nesaprastu kāpēc!
– Steidzos, es sāku kļūdīties. Nodzēšu visu un uzrakstu tikai galveno, tad ievadījis astoņus ciparus, nosūtu SMS adresātam. Bez paraksta. Tas dos man piecas desmit minūtes rezervē, lai Tu, mana mazā un Mīļā meitene, neaizkavētu man tikties ar Viņu.
– Pasaku čaļiem Paldies un dodos prom. Viņi klusējot pašķir man ceļu. Man jāveic vēl kādi 50 metri un tad, ērti iekārtojies gultā, varēšu sākt gaidīt Viņu.
.
– Blakus man skan Radio SWH Rock programma, es zinu, ka arī Tev, mana mazā un mīļā, tā ir mīļākā FM stacija. Skan viena no mūsu abu mīļākajām Love Songs. Tie vārdi nav nekas īpašs, tomēr tā ir viena no tām retajām kas patīk arī man:
.
Let me wake up in your arms
Hear you say it's not alright
Let me be self dead and gone
So far away from life
Close my eyes
Hold me tight
And bury me deep inside your heart
All I ever wanted was you, my love
You...all I ever wanted is you, my love
Your're all I ever wanted, just you
Let me never see the sun
And never see you smile
Let us be so dead and so gone
So far away from life
Just close my eyes
Hold me tight
And bury me deep inside your heart
That's the way it's always been
My heart stops beating only for you Baby
Only for you Darling
.
– Dziesma beidzas, un mans mobilais nodzied manu mīļāko Love Song – Oh, boy grupas Mud izpildījumā. Tas nozīmēja tikai vienu – Herostrata cienīgs vēstījums ir saņemts un pareizi atšifrēts. Zvans ir no Tevis.
– Es izslēdzu mobilo un radio, lai tie netraucētu sagaidīt Viņu, un momentā ieslīgstu tumsā..

***

– Kāds papliķēja pa labās rokas locītavu, lai pēc brīža resnā adata ietriektos manās vēl nevainīgajās, ne reizi neskartajās vēnās, lai atņemtu tām jaunavību. Lai izvarotu tās ar adatu un piepildītu manas vēnas ar svešām “l(A)Rh-" asinīm gluži kā spermu. Es negribēju nonāk Viņa priekšā tik brutāli izvarots, centos piecelties sēdus un aizstāvēties, bet man tas neizdevās. Rokas un kājas bija cieši piesietas gultas malām, krūtis šķērsoja raupja auduma strēmele. Es biju nevarīgs un bezpalīdzīgs kā bērns autiņos.
.
– Tu mierīgi stāvēji malā, un vienaldzīgi noskatījies uz manu kailo, ideāli veidoto, proporcionālo augumu, ar nevainojamu saules iedegumu, kas to vienmērīgi pārklāja, un vēl joprojām nevainīgo ķermeni, kaut nebiju nevienam solījis uzticību.
– Tā nebija ne atturība, ne kādam dots celibāts. Vienkārši mani vēl ne viens nebija atradis, bet es meklēju tikai savu Ideālu, līdz atradu uzreiz divas.
– No saviem augstumiem Tu nolūkojies uz manām ciešanām, kuras pārcietu Tevis dēļ. Tu novērtēji mana upura lietderību Tev, kā prasts biržas mākleris. Tu vēl joprojām apsvēri čūskas piedāvājumu, bet gribēji ar viņu vēl pakaulēties kā tāda veca, sačākstējusi tirgus sieva.
– Tev patika mana miesa. Tev patika mans augums. Tev patika mana dvēsele. Tev patika mans stiprais gars. Tev patika mana padevība Tev un mans prāts. Tev patiku ES. Tu nevarēji izšķirties tikai par cenu un Tev vēlamo komplektāciju.
– Uz Tavas MasterCard laikam nebija pietiekoši daudz līdzekļu, bet overdraftu Tu biji aizmirsis pasūtīt. Tā izrādās ir taisnība – tiem kam nav pilsonības un pavalstniecības, kredītus neizsniedz. Tu esi apatrīds, nožēlojams bezpavalstnieks. Bībele, kā izrādās, nevienā Tavā Pasaules valstī, neaizstāj Pilsoņa pasi ar ģerboni uz vāciņa.
– Tava neuzņēmība ļāva cilvēkam zaļajos tērpos iejaukties Tevis lolotā un radītā šedevrā, izvarot to ar metāla adatām, uzpildīt ar dažādām ķīmiskām vielām. Tas, laikam, sagādāja Tev zināmu baudu.
– Man būtu to visu vieglāk paciest, varbūt arī es saņemtu baudu par upuri Tev, kā Tu, ja vien Tu to darītu pats, bez jebkādiem starpniekiem. Kaut gan, Tev jau patīk tieši mazohisti. Tu no visiem pieprasi Padevību.
– Nu jā, Tev rociņas trīc no uzbudinājuma, no drīzā orgasma, redzot asiņu jūras un Tavu apkauto bērnu kalnus. Nekrofilija ir Grēks, Tu taču to zini.
– Kāpēc Tu to dari ar citu rokām, bail nosmērēt savas rokas ar asinīm?
– Ak, jā, asinīs taču ir dvēsele. Šī dvēsele var būt inficēta ar sifilisu, hepatītu, HIV un AIDS. Tev neklājas saslimt.
– Tev nevari būt tuvs saviem bērniem ne pēc ģīmja, ne līdzības. Viņi jau sen nav Tavi bērni, nav Tava miesa un asinis. Tu atteicies no viņiem vēl pirms 2000 gadiem.
– Tu turpini izbaudīt viņu iejaukšanos manī, jo pats esi radoša Personība. Tu jau savulaik arī pats esot bijis liels burvis un mākslinieks. Tiesa, neviena neatzīts brīnumdaris. Nebija kam to novērtēt. Tas bija tika Tavs iedomu tēls. Tu pats sev biji Elka vietā.
.
– Tad savāci Tu sešās dienās pilnu medus kāri, bet septītajā dienā tur ieliki lielu karoti darvas. Vienkārši, lai Pasaule kļūtu daudzveidīgāka.
– Lai cilvēki to neaizmirstu, dienu, kurā jāiet pielūgt Tavu darvas karoti, Tu nosauci to par Svēt-dienu.
– Lai top svētīta Darvas karote, Āmen!
.
– Runā, ka Tu septiņās dienās esot radījis ideālu Pasauli.
– Man arī pietika ar septiņām dienām, lai sagrautu Ilūzijas par tādu Pasauli.
– Būvgruži būs jānovāc Tev pašam!
.
– Kāds gan Tu tomēr esi maita..

***

Svētdiena ~ 10 am
– Nav tiesa, ka bezsamaņā esošais cilvēks neko nedzird vai nesaprot. Gluži otrādi, kaut kādā, varbūt astrālā, līmenī viņš spēj sazināties ar citiem tieši un nepastarpināti, otrs cilvēks pat to var nenojaust. Tuvinieku un mīlošo cilvēku starpā enerģētika ir krietni spēcīgāka, tie spēj vairāk sajust un saprast, spējīgi atrast atbildes uz vitāli svarīgiem jautājumiem un palīdzēt, pat neapzinoties to.
– Tā tas notiek kad pēkšņi vajag atrast savas kontaktlēcas vai risinājumu šaha uzdevumam. Noslogot savu datoru un izmantot savu ārējo perifēriju nav jēgas. Pietiek palaist kādu no mazajām programmiņām – intuīcija, zemapziņa – un viss tiek atrasts neticami ātri, īpaši nenoslogojot savu centrālo procesoru, acis un ekstremitātes. Budda, datoru aizbildnis, to skaidro vēl vienkāršāk:
“Mūks jautā skolotājam,– Cilvēks atnācis bez nekā?!
Nomet to – seko ātra atbilde.
Kas jānomet, ja viņam nav rūpju?– jautā mūks.
Ja tā, tad nes to sev līdzi.– atbildēja Budda.”
– Gluži kā gadījumā ar IBM - Windows vai Aplle - Makintosh. Ir dažādas pieejas, platformas un operētājsistēmas, bet abas spējīgas veikt vienu un to pašu uzdevumu. Šis bija tieši tas gadījums. Aiz durvīm gaitenī stāvēja mans tēvs.
– Mums abiem ar viņu bija ne tikai viena platforma, mums sakrita mātesplates un programmnodrošinājums, pat firma bija viena un tā pati, nedaudz atšķīrās tikai korpusu dizains un izlaišanas gads, bet tas,– kā teiktu Budda,– nespēj iespaidot procesu. Sen zināms, ka svarīgs ir saturs, ne forma. Mūsu Bios’i neatšķīrās ne par bitu.
– Tēvs gaidīja sarunu ar ārstu, es domu apmaiņu ar viņu. Man vajadzēja atvērt savu sakaru kanālu, un lūgt viņa palīdzību. Es biju slikts skolnieks, jo nedēļas laikā spēju salaist grīstē visu to, ko tēvs bija mācījis man piecpadsmit gadus no vietas, ik dienas atdodams sevi man pilnībā. Nu vējā treniņi, mācībās iegūtās zināšanas, askēze, dvēseles un ķermeņa tīrība un šķīstums. Man pēkšņi no kāju apakšas pazuda garīgais pamats.
– Es vairs biju tikai Nekurienē.
– Bet vispirms man vajadzēs lūgt piedošanu Tēvam, Sunim un Abām Meitenēm, tikai tad visiem pārējiem. Vienkārši viņi visi nedrīkstēja ciest manis dēļ.
– Man būs jālūdz piedošana arī Viņam, jo man nebija nekādu tiesību uz Viņu ļaunoties.
– Es biju iegājis Viņa Baznīcas dzertuvē ar piena pudeli rokās. Pavisam biju aizmirsis, ka Viņš nemāk gatavot piena kokteiļus.
– Es vienkārši gribu saglabāt tīru karmu, nākamajā dzīvē pacelties pakāpi augstāk, izsūdzēt grēkus, visiem izlūgties Piedošanu un tad noskaitīt Manu mantru – Om Mani Padme Hum.
– Tas gan nebija galvenais kāpēc gribēju lūgt tiem piedošanu. Man vajadzēja atrast stabilu pamatu sev zem kājām.
– Es noskaitīju mantru, Om Mani Padme Hum, lai ātrāk varētu sākt meditēt, atvērt sakaru kanālus un, iespējams, paskatītos uz sevi no malas. Man tas bija nepieciešams, lai izprastu cēloņus, nevis ieraudzītu sekas.
– Sekas biju es pats.
.
– Om Mani Padme Hum, Om Mani Padme Hum, Om Mani Padme Hum..

***

– Labi, ka Suni aizvedi pie kaimiņa. Tev jābūt ļoti pateicīgam, ka viņš tevi nenodeva un tikai viņa uzstājības dēļ tevi laicīgi atrada un paspēja atvest šurp. Vēl pusnaktī viņš izmisīgi gribēja palīdzēt tev, bet neviens viņu nesaprata un ieslēdza otrā istabā. Viņš to pilnībā sagrāva un izgāza durvis. Nu mums būs tur jārīko remonts un jāpērk jaunas mēbeles.
– Tas vēl nav viss. Mums būs jāpērk kaimiņam, saukšu par Modžahedu, vēlāk sapratīsi kādēļ, arī jaunas drēbes un jāapmaksā ārstēšanās izdevumi slimnīcā. Izejot pa ārdurvīm Suns Modžahedu parāva, pārvilka pāri ielai, un atlikušos simtu piecdesmit metrus līdz mājai vilka viņu pa šķembām. Labi, ka viņš pa ceļam nepazaudēja mobilo un atslēgas, varēja atslēgt durvis un izsaukt pa 112 ātros. Tā atveda jūs abus uz slimnīcu vienlaicīgi. Tavu autovadītāja apliecību un Zaļo polisi piereģistrēja un nebūs jāmaksā ne santīma, bet par tavu vārda brāli būs jāmaksā pilna summa. Viņš tagad izskatās kā īsts modžahedu upuris – smadzeņu satricinājums, izmežģīta plecu locītava, pārsista uzacs, divas plēstas brūces, trīs griezumi un trīs kodumi. Pat svētā Inkvizīcija to nespētu paveikt ātrāk par tavu Suni.
– Modžaheds priecīgs, ka ātrie paspēja tevi laikus atvest uz slimnīcu. Tu viņam būsi vairāk nekā asins brālis un parādnieks uz mūžu. Viņš tiešām ir īsts draugs. Sākumā aizgāju pie viņa, jo viņš vienīgais redzējis tevi divas pēdējās nedēļas katru dienu un tovakar. Viņš uzlika visus punktus uz “i”. Izlasīju īsziņu, kuru nenosūtīji un pārstāju par tevi baidīties. Esmu mierīgāks par pandu, Dalailamu un Buddu, visus kopā ņemot. Aptieciņā bija tikai Tibetas zāles, nekaitīgas pat lielās devās.
– Pats vienreiz biju līdzīgā situācijā un divu dienu ilgā komā, tikai man toreiz nebija ne vīrusa, ne augstas temperatūras, jo pirms tam nedēļu ilga mana Pasaules uzskatu krīze. Man bija jāpieņem ļoti svarīgs lēmums un es to pieņēmu. Nekad neesmu to nožēlojis.
– Tu neko neesi zaudējis, tikai ieguvis un norūdījies, pēc nedēļas tu mācīsi citus, ja izturēsi šo pēdējo pārbaudījumu. Tu sapratīsi to, ko nesaprati, jo nespēji ieraudzīt to, ko spēj ieraudzīt tikai īstens guru. Tagad tu arī tāds esi. Ir pienācis Apskaidrības brīdis, novērtē to.
.
– Viņš jau ir tev piedevis, Viņš māk uzklausīt citus. Es arī esmu piedevis, tu norādīji uz manām kļūdām. Paldies tev, dēls. Palūgsi piedošanu un atvainosies, kad izpratīsi savu būtību un esību, tikai tad tu spēsi to pateikt, lai Viņas tevi tiešām saprastu. Domāju, ka Suns tevi sapratīs labāk.
– Tas, protams, bija joks nevietā, atvaino. Tava mamma, ja vien vēl būtu dzīva, laikam ar mani nerunātu nedēļu un, ietu meditēt, lai izprastu šo vīriešu muļķīgo asprātību. Mēs taču vērtējam cilvēku pēc paustajām domām un atziņām, zinātkāres un labajiem darbiem, nevis dzimuma vai izskata.
– Protams palīdzēšu tev uz brīdi paskatīties no malas, tas prasa lielu koncentrēšanos un enerģijas patēriņu, bet es tā arī līdz galam nesapratu, kas konkrēti man vēl ir jāizdara.
.
– Apmīļo Suni, ieslēdz manu mobilo un, ja zvanīs Viņa, pasaki, ka esmu slimnīcā. Vairāk nekas nav jādara. Es zināšu precīzu laiku, kad Viņa man zvanījusi, pēc tam varēšu runāt ar Viņu, pa tiešo, bez starpniekiem. Negribu, ka Viņa atkārto manu muļķību, es to vienkārši nepārdzīvotu. Esmu atbildīgs arī par Viņu. Nav nekā svarīgāka par to.
– Tagad palīdzi man pacelties, es pats gribu redzēt visu – kur atrodos, kas notiek visapkārt.

***

Svētdiena ~ 12 am
– Zemgaroza analizē iegūto informāciju un man nav spēka, ne laika lai rakātos sevī, un iespējas koncentrēties meditācijai.
.
– IZEJA NO BEZIZEJAS STĀVOKĻA IR TURPAT KUR IEEJA.
.
– Es lēnām caur avotiņu cēlos augšup un iesākumā caur intensīvi starojošo auru varēju redzēt tikai savus tumšos pusgaros, piesvīdušos matus Tie bija mitri, jo galvas āda svīda, cenšoties tikt vaļā no organismā salietā šķidruma un ķīmijas. Tad parādījās nedaudz aprasojusī piere, deguns, lūpas, zods un tālumā kļuva manāmas manas 44 izmēra pēdas. Pēc brīža redzēju sevi pilnībā. Pāri krūtīm bija pārsieta desmit centimetrus plata lenta, bet viena māsiņa to pašlaik raisīja nost, otra apklāja manas kājas un vidukli ar pus palagu. Rokas un kājas man bija piesietas pie gultas apmales.
– Labās rokas locītavā, piespiests ar plāksteri, atradās katetrs ar diviem ievadiem. Pie viena no tiem bija pievienota sistēma plastmasas pudelei ar Ringera šķīdumu. Otra, ar 0,9% sālsūdeni, atradās līdzās un bija jau tukša. Man nebija ilūziju, ka tur ir tīri šķīdumi, zāles mēdza pievienot klāt pēdējā brīdī.
– Gultas galvgalī bija lapiņa ar uzrakstu,– “Nolite flere, non est mortus, sed dormit”.
– Uz krūtīm man atradās trīs elektrodi un vadi no tiem stiepās pie vairākiem aparātiem man tieši virs galvas. Uz monitoriem pārvietojās dažāda veida līknes.
– Tieši tādi paši aparāti bija arī manai kaimiņienei, nenosakāma vecuma meitenei dzeltenīgā krāsā. Viņa nebija apklāta un es aplūkoju to tuvāk, lai noteiktu viņas vecumu. To, ka viņa nebija ķīniete, konstatēju pēc vaibstiem un matu krāsas – tie bija blondi. Mazās tvirtās krūtis un mazās retās pūciņas uz kaunuma liecināja, ka viņai nav vairāk par sešpadsmit gadiem. Ja viņa nebūtu kaila, es viņai dotu vismaz divdesmit piecus gadus, tik apvītusi un veca izskatījās viņas drogu saēstā āda.
– Uz roku un kāju vēnām varēja manīt daudzu adatu dūrienu pēdas, bet šoreiz sistēma bija pievienota centimetru virs atslēgas kaula un ievadīja zāles tieši artērijā. Mani pārņēma šermuļi – viņa izskatījās briesmīgāk par bomzi.
– Esmu sastapis arī narkomānus un narkodīlerus. Kad gāju 9. klasē viens man tās piedāvāja netālu no skolas. Man pietika spēka atteikties un piedāvāt viņam biļeti uz Abreni par brīvu. Man viņš vairāk neuzplijās, bet dažus manus draugus uzsēdināja uz adatas.
– Es paskatījos uz trešo palātā gulošo. Pēc izskata viņš bija gadus divus trīs vecāks par mani, tipisks baltā apkaklīte un klubinieks, ar nevērīgu un pašķidru bārdiņu. Tādi ir arī mūsu universitātē. Viņi nelieto zāli un vitamīnus – viņu spārnotais zirdziņš ir kokaīns, reizi divas mēnesī. Viņu rokas nav sadurstītas, bet šoreiz, viņa Pegazs ir pārbarots, spārni ir nolaisti, tie piesieti gultas malai. Katram savu Prokrusta gultu – arī Pegaziem!. Lai viņiem vieglas smiltis zem kājām.
– Aiz stikla sienas sēdēja trešā medmāsa un runāja pa iekšējo telefonu, tad izdarījusi ierakstu žurnālā, viņa pienāca pie pārējām medmāsām un sāka kaut ko stāstīt. Viņas vispār nerunāja par darbu, bet par to, ka sākušās Stockmann Trakās dienas un visa Rīga staigā ar milzīgiem, līdz ūkai piebāztiem, dzelteniem plastmasas maisiem.
– Es paskatījos viņu uz beidžikiem, lai uzzinātu viņu vārdus, ja man kādu vēlāk vajadzēs pasaukt, un ieklausījos sarunā. Tik labskanīgi tīru un tēlainu valodu man nav nācies dzirdēt pat mūsu Universitātē pasniedzēju vidū, bet te trīs krievu medmāsas savā starpā runājās latviski. VVF un Kalvītis var aiz skaudības nomirt, bet viņiem nav tik izkopta latviešu valoda.
.
– Es redzēju visu ko biju vēlējos, pat vairāk, tāpēc atgriezos savā vēl pagaidām nestabilajā čaulā risināt savas, ar Pasauli un Mīlestību, saistītās problēmas. Pamanīju kā atvieno no manas vēnas, līdz galam neiztecināto, sistēmu un aiznes projām. Laikam tēvs jau bija runājis ar ārstējošo ārstu un no šī brīža es biju pats sava Likteņa lēmējs.

***

– Nezinu cik cietis ir, un cik paļāvīgs būs, mans HDD pēc Ikara augstā lidojuma pretī savai Lielajai Mīlestībai un tam sekojošā kritiena no Kosmiskiem augstumiem līdz paša Tartara dibenam, tomēr, tas neliedz man atcerēties visu to patīkamo un mīļo ko Tu esi man teikusi, kamēr gaidu Tavu zvanu.
– Vēl gribu uzķert robežu, kad no Tava skolotāja kļuvu par Mīlestības Vergu, Muļķi un Svēto vienlaikus.
– Es zinu, ka tikai Muļķiem ir privilēģija teikt patiesību, nevienu neapvainojot, bet Svētais noteikti ir pārmetums manam grēcīgumam.
– Es pajautāju savam Alter Ego:– Kādam mērķim radīta šī Pasaule?
– Zini ko viņš man atbildēja?– Tādēļ lai mūs nemitīgi tracinātu. Darbosimies neprātodami..– tas ir vienīgais līdzeklis, kā padarīt dzīvi panesamu.
– Ego tomēr pretojas:– Ēzelis izvēlēsies salmus, nevis zeltu.
– Tikai Tavs zvans var izšķirt šo neauglīgo strīdu Ego un Alter Ego starpā. Ja būtība izprasta, vārdi nāk paši.

***

– CURRENTE CALAMO. IN BREVI, ABSIT INVIDIA VERBO. DE FAKTO, FORTUNAM SUAM QUIAQUE POTOR. DEIS GRATIA!
.
– Labi, es nezinu cik ilgi es vēl uzvedīšos kā muļķe, bet nu es saņēmu savu pēdējo drosmi un tā tad..
– Es tevi mīlu, es nezinu kā, es nezinu kāpēc, un man liekas, ka man tas nav jāzin. Es zinu ka tā nav pusaudža stulbība, bet es vienkārši jūtos kā vēl nekad neesmu jutusies, es tevi neredzu un ne īpaši daudz par tevi zinu, bet katrs vārds, ko tu man esi teicis, man ir bijis īpašs..
– Un tāpēc es zinu, ka es varu teikt: – ES TEVI MĪLU! Man tagad gribās teikt to visu laiku, es nevēlos domāt ko es saku, un uzreiz vieglāk palika!
– Nevar būt, tu esi nedaudz nojūdzies manis dēļ? Kāpēc?
– Nē, es neko vairs nezinu, neko vairs nesaprotu. Man liekas, ka dzīvnieks ir gudrāks par cilvēku, jo laikam es esmu Lolita un nekas vairāk. Mani nebiedē ne pasaules aizspriedumi, ne kādi morāles noteikumi, mani vispār nevada likumi, bet gan anarhija. Mani neintresē ko cilvēki domās, bet tu + es = rezultāts..
– Labi, šo visu sviestu es sāku ar to, ka pateicu, ka esmu tevī ieķērusies, bet nu man liekās, ka varu teikt to jau nedaudz nopietnāk. Es esmu savtīga vai ne?
Es pašlaik uzvedos tā kā mazs izlutināts skuķis.
– Tas ir tik dīvaini, mēs atrodamies viens no otra iespējams, ka tālu. Mēs viens par otru īpaši daudz nezinām, nekad neesam tikušies, bet mēs sakām, ka mīlam viens otru..
– Man ir bail no mammas, jo viņa man tikko pajautāja ar ko es sarakstos un kas tas par puisi. Nu es neko neatbildēju, bet nu viņa mani pieskata kā mazu bērnu.
– Es negribu būt uzmācīga, bet vai mēs varētu kādreiz satikties? (Me sāk uzvesties neloģiski). Es savā dzīvē neko neesmu sasniegusi, es vēl esmu bērns.
.
– Es nenobijos no Tava pirmā soļa, es to atkārtoju pie sevis kā īpašo Mīlestības lūgsnu. Es atceros to vārds vārdā. Septiņu dienu un nakšu esmu ar Tevi to kopā atkārtojis simtiem reižu.
.
– Tas laikam bija tas, no kā es visvairāk nobijos.

***

HARDWARE CONTROL
CPU – normal,
HDD – normal,
RAM – normal, normal, normal, normal, normal, normal, normal...,
ERROR – RAM INFECTED!
LOVE VIRUS!
– Ctrl Alt Del?
– Yes!
ERROR, ERROR
.
HARDWARE CONTROL
CPU – normal,
HDD – normal,
RAM – normal, normal, normal, normal, normal, normal, normal...,
ERROR – RAM INFECTED!
LOVE VIRUS!
– Ctrl Alt Del?
– NO!
– CORRECT
.
HARDWARE CONTROL
CPU – normal,
HDD – normal,
RAM – normal,
– DON’T LOVE..
– CORRECT?
– NO!
– Ctrl Alt Del?
– YES!
.
HARDWARE CONTROL
CPU – normal,
HDD – normal,
RAM – normal?

***

Svētdiena – 2:42 pm
..Sakaru pārbaude – 2:42 pm
..Ienākošie 1.
..Izejošie 1.
..Izejošie 2.
..Izejošie SMS 1.
..Sakaru kanāls atvērts, netiek izmantots.

***

Otrdiena – 9:00 am
..Sakaru kanāls atvērts.
.
– Karalis ir miris, lai dzīvo Karalis!
.
– Man uz vaiga dejo mazs saules zaķītis un ar savu ļipu mani modina jaunai dzīvei. Es atveru acis, ar izbrīnu aplūkoju nepazīstamo telpu. Man nav ne mazākās jausmas kā esmu te nokļuvis. Aiz loga saulains rīts un saules zaķīši lēkā pa hromētām detaļām un uz griestiem sarīkojuši īstu svētku ilumināciju. Interesanti, par godu kam? Ievērojusi ka esmu pamodies, pie manis atsteidzas māsiņa.
– Lielais guļava beidzot pamodies. Galva nereibst, slikta dūša nav?– jautā viņa un stādās priekšā.– Esmu NN.
– Jau svētdiena?– Skatos uz viņu ar nedaudz piemiegtām acīm, saules zaķīši tā vien grib man ielēkt acīs.
– Nē, otrdiena. Tu nogulēji sešdesmit stundas no vietas,– viņa man paskaidro un liek mērīt temperatūru, pēc tam ieej dušā noskaloties.
– Ielieku termometru padusē, aizveru acis, mēģinu koncentrēties. Parasti man pilnīgi pietiek ar trijām četrām pagulētām stundām, dažreiz pat mazāk, bet pēkšņi sešdesmit stundas.
– Iekšējā balss saka, ka pa kreisi no manis jābūt sievietei ar gaišiem matiem, bet taisni priekšā, kur manu ko nelāgu, jābūt vīrietim ar bārdu.
– Vai šeit nesen negulēja sieviete ar gaišiem matiem un tur puisis ar bārdu?– jautāju NN un rādu ar kreiso roku.
– 37,3.– viņa teica paskatoties termometrā.– Tiesa, tiesa gulēja gan te meitene, viņu pārcēla uz terapiju, bet tur tas puisis. Viņu tikai pirms divām stun..– viņa aprāvās.
– Duša ir pa kreisi, blakus ārsta kabinetam. Dvielis jau pakarināts. Drēbes vēl nav atvestas, pagaidām uzvelc halātu.– un sāk pārklāt gultu. NN ir tikai gadus divus par mani vecāka.
– Ieeju dušas kabīnē un pavirzu rokturi. No augšas tekošais ūdens ir pavēss, bet patīkams, tas veldzē miesu un dvēseli. Aizvēris acis, es, minūtes piecas, ļaujos tīkamam strāvojumam ko tas sevī nes un skaitu mantru - Om mani padme hum. Brīžam uzplaiksnās tēli un vīzijas, mirgojoši salūti un gaismēnas, dzelteni plastmasas maisiņi un pretīga čūska, bet atskaites punkta vīzijām nav. Ieziepējos, tad nostājos zem ūdens strūklas un uztaisu sev kontrastaino dušu. Man tāda ļoti patīk, tā palīdz uzņemt pozitīvu lādiņu.
– Noslaukos dvielī un apskatu sevi lielajā spogulī pie sienas. Tie paši mati, seja, augums, ādas krāsa, acis kā bija, tā arī tumši zaļā krāsā, zilumu vai asins izplūdumu arī nav. Viss ir kā parasti, ja neskaita mazu brūcīti labās rokas elkoņa locītavā. Iesviežu mitro dvieli plastmasas kastē, uzģērbju halātu un eju uz palātu.
– Pēc brīža ienāk ārsts, apskatījis kādā krāsā man mēle un acu āboli, viņš izjautā ar ko esmu slimojis bērnībā. Uzrakstījis kaut ko uz papīra lapas, viņš saka māsiņai:– No manas puses viss kārtībā, varat vest uz terapiju.– uz aiziet.

***

Otrdiena – 1:20 pm
– Modžaheds jau gaida mani pie reanimācijas ieejas stikla durvīm. Jau pa gabalu ievēroju zilumu ap kreiso aci, plāksteri virs tās, noskrāpēto kreiso vaigu, degunu un zodu. Kreisā roka piesaitēta pie vēdera, lai nekustētos, labās rokas plauksta apsaitēta. Kādas vēl brūces apslēpa drēbes, vēl nezināju. Es arī viņu turpmāk saukšu par Modžahedu, jo vārdi mums ir vienādi.
– Tēvs atbrauks ap pieciem vakarā. Teica, ka atvedīs drēbes, čības, dvieli, un visu nepieciešamo higiēnai, sulas kā prasīji, augļus, gatavus salātiņus.– NN visu sīki uzskaitīja pa punktiem.
– Es nezināju, ka esi veģetārietis, pat cīsiņus neēd. Tad tāpēc tu tāds slaids. Būs man arī jāpadomā par diētu. Tad grāmatas kladi, pildspalvas, notbuku ar DVD filmām un spēlēm, un tas arī laikam viss ko viņš nosauca.
– Kā? Bet kur palika mobilais, aizmirsi pateikt?– es biju satriekts līdz sirds dziļumiem.– Man ir jāgaida Viņas zvans. Iedod mobilo, es pazvanīšu tēvam.
– Palika palātā, pakaļ neskriešu, jau tā esam aizkavējušies. Varam nokavēt pusdienas.–- Viņa paskatījās pulkstenī. – Nekur viņa nepaliks tava meitene.
– Re, beidzot lifts, ka par brīnumu brīvs, braucam augšā,- teica NN stumjot ratiņus liftā. – Brauc līdzi, Modžahed.
– Iešu kājām. Kas man ir trīs stāvi? Pēc pusdienām nāc pie manis ciemos uz ķirurģiju, tad arī papļāpāsim. Tev tikai pa trepēm jāpaceļas stāvu augstāk, tad pa kreisi no lifta un pirmās durvis pa labi. Es jau tevi tur gaidīšu ar bazuku, janky. Labi amigo, arrivederči. Labu apetīti.
– Lifta durvis aizvērās paslēpjot mūs no Modžaheda skatiena, un gaidām līdz liftniece mūs pacels līdz trešajam stāvam.

***

Trešdiena –12:05 pm
– Labi sīkais, beidz spēlēt CS, man ir jāraksta stāsts.– es teicu ienākdams palātā.– Ek, ja varētu pazvanīt Viņai, parunātu, varbūt varētu izdomāt vēl kādu detaļu ko pielikt klāt.
– Ko jūs izdomātu, varbūt kopā rakstītu?– Modžaheds nospieda džoijstiku un notbukā atskanēja šāvienu sērija.– Viss, piebeidzu pēdējo jeņķi. Esmu izgājis trešo līmeni.
– Nezinu, SMS aizsūtītu, pazvanītu, varbūt vēl neguļ līdz pusnaktij kā parasti,– es paskatījos monitora labajā stūrī un biju šokēts.– Jau piecas pāri pusnaktij. Jābeidz, drīz solīja atnākt NN palīdzēt ievadīt tekstu. Viņai tas ātrāk sanāk.
– Viņa nāks kniebties ar tevi? Tu nu gan ātri esi viņā iegrābies.– viņš klusi iespurdzās. Sīkajam noteikti pēc smadzeņu satricinājuma kaut kas nebija kartībā ar galvu,
– Tev tiešām vairs ķirbis nestrādā.?– es pieklauvēju viņam pie pieres,– Tev no spēlēšanas pārkārsušas smadzenes. Ej gulēt, Modžahed.
– Tev pašam pārkarsušas. Ne jau es indējos, bet tu. Tikai tāpēc, ka viņas tev negrib dot.– viņš kļuva dusmīgs. Vīrietis no blakus gultas paskatījās uz mums, bet neko neteica.– Labi, ka tev nav vanna, tu to noteikti būtu izdarījis un tevis tagad nebūtu, idiot. Es ar tevi vairs negribu runāt, neveiksminiek, es aizeju uz savu nodaļu.
– Durvīs viņš saskrējās ar NN, paskatījās uz viņu, pagrūda malā un aizskrēja. NN stāvēja durvīs un skatījās kā viņš izsauc liftu un iekāpj iekšā. Klusi aiztaisījusi aiz durvis viņa piesēdās man blakus uz gultas malas.
– Ko tu viņam tādu pateici, ka viņš aizskrēja raudādams?– viņa jautāja un skatījās man tieši acīs.– Tā raud tikai zēni, kuri mīl kādu. Par ko viņš apvainojās, ko viņam tādu pateici?
– Neko sevišķu. Pateicu, ka tu atnāksi ievadīt tekstu un viņam aizbrauca jumts. Domāja, ka tu nāc pie manis seksoties, palika jocīgs,– es negribēju viņai stāstīt viņa murgus par Viņām Abām, un par to vannu ne tik..

***

Ceturtdien – 10:40 am
– Viņš tiešām nezināja cik lielā mērā teiktais par vannu bija taisnība. Es jau vienu cilvēku pirms četriem gadiem redzēju vannā, kura bija pildīta ar aveņkrāsas šķidrumu. Tajā gulēja mana laba draudzene no jauniešu centra literatūras sekcijas. Es gāju 12., viņa 11. klasē, bet tikāmies galvenokārt centrā.
– Tolaik man patika liriska dzeju, viņa filozofiska, nopietna – tā mēs iepazināmies. Viņa stāstīja, ka viņai patīk izzināt lietu kārtību un kā iekārtota Pasaule, tad ar dzeju pastāstīt citiem. Mēs bieži pie viņas dzērām teju, diskutējām par dzīvi, bet tad viņa vairs uz centru nenāca. Kad aizgāju pie viņas uz mājām, viņa tobrīd izvadīja divus vīrus melnos uzvalkos ar baltiem beidžikiem pie atloka. Viens no viņiem teica, lai studē Almas grāmatas 20 nodaļu un citreiz, paskaidrošot visu kas tur neskaidrs. Man teica, lai es arī atnākot, viņa man pateikšot kad, un aizgāja.
– Šoreiz istaba šķita drūma, nemājīga, kā zaudējusi dzīvību, pat gaiss bija smags. Neko daudz parunāt nesanāca un drīz gāju prom. Viņa teica, ka drīz pazvanīšot man, ka ar viņu viss esot kārtībā, tikai nedaudz sāp galva.
– Pēc trijām dienām viņa pazvanīja, teica, ka steidzami vajadzīga palīdzība, lai droši ejot iekšā, durvis viņa atstāšot vaļā. Kad pēc pusstundas ienācu dzīvoklī, durvis tiešām bija vaļā, arī uz vannas istabu. Uz vannas malas bija tukša bundža ar džin-toniku, matu šampūni un balzāmi, un grāmata ar trim atvērtām zīmītēm.
– Man adresētā zīmītē bija rakstīts:– “Tu zināsi kuru no zīmītēm atstāt. Ja atstāsi zīmīti A, tad grāmatu ar zīmīti B iznīcini, lai vēl kāds neuzķeras uz šī āķa. Ja atstāsi zīmīti B, tad iznīcini zīmīti A. Es paļaujos uz Tevi.”
– Zīmīte A bija:– “Lūdzu nevienu nevainot, tā ir tikai mana izvēle.” Zīmīte B bija pielīmēta pie grāmatas vāka:– “Tu drīzāk esi Naids, ne Mīlestība. Esi nolādēts, Dievs.”
– Tad man šķita, ka Viņš nevar būt vainīgs. Grāmatai ar pielīmēto zīmīti bija jāpazūd. Viņa vēlējās izzināt lietu kārtību, es negribēju šo lietu kārtību izjaukt.
– Līdz šim neviens to nezināja, arī tēvs nezin kāpēc negribu mājās vannu un nemīlu Akvaparku.

***

Piektdiena
– 2:30 pm Labi, Modžahed, ārstējies un cerams, ka jaunnedēļ atkal būsim kopā. Mums ar tēvu jāķeras pie dzīvokļa remonta. Kad atbrauksi mājās, viss būs Nummber One. Mūsu mikriņš jau nāk. Bye!
– 3:30 pm Sveiks mans Suns, sagaidīji beidzot mani mājās beidzot sveiku un veselu. Ejam uz parku, mēs esam pelnījuši pa īstam pajārēties. Suns, blakus! Uz parku skriešus, maršs! Es paņemu mobilo un cenšos panākti savu Suni. Mēs viens ar otru esam lepni, mēs esam dzīvi un laimīgi neraugoties uz apkārtējo Pasauli un meitenēm.
– 5:24 pm Jāizķer blusas stāstā, nav laika nearvienu pļāpāt. Ar Tevi Suns arī. Tas stāsts ir arī par Tevi, mans Mīļais Draugs.
– 8:45 pm Mums viss pa vecam, bet beigas nelabošu. Neviens ar mobilajiem nemētājas. Žēl viņus, viņi arī ir no mūsu labākajiem pieradinātajiem draugiem par kuriem nesam pilnu atbildību.
– 9:00 pm Ielieku draugos Baltā karoga ēnā..
– 9:15 pm Mans mobilais nodzied Oh boy un es jau zinu kas man zvana. Tā, protams, ir Viņa. Viņa ir sašauta un satriekta par to kas ar mani ir noticis šajās dienās un mūsu starpā vispār. Pēc stāsta nobeiguma nav iespējams saprast vai spēšu piedot Viņai un Kādu vēl vispār mīlēšu.
– Arī es pats to nezinu, ar vienu Kluso nedēļu es noteikti cauri netikšu. Es esmu garīgo, morālo un ētisko pārvērtību krustcelēs. Man tas vienam ir par smagu. Es baidos tam visam iziet cauri vēlreiz. Es vēlreiz to neizturēšu.
– No izmisuma, neskaidrības un galīga bezcera man gribās raudāt, bet iesākušies šņuksti pēkšņi pārtop skaļos, histēriskos smieklos. Arī tie palīdz noņemt stresu, bet tie kļūst tik nevaldāmi, ka diafragmai draud piemesties krampji. Es cenšos dziļi elpot, lai pārtrauktu histēriskos smieklus.
– Par ko tu tā smejies?
– Vai to dzejolīti par saulstariņu rokās atceries?
– Vai šo:
“ Nu, re, divi muļķi vannā
un rokā saulstariņš mazs..
Vai tā bijis kopš Pirmsākumiem?”
– Jā, tas pats, bet vai Tu maz zini, ka man nav nemaz vannas, tikai duša un..
– Muļķis!– viņa ir ļoti dusmīga un nomet klausuli, pirms paspēju pateikt, ka man vēl ir džakūzī.

***

– Protams, ka esmu muļķis, ļoti liels, Tevī iemīlējies, Muļķis.
– Man nav ne vannas, ne dušas, kur nu vēl džakūzī. Man esi tikai Tu un mans Suns.
– Duša ir manam labākajam draugam kaimiņos, bet katru rītu parasti dodos uz tuvāko pļaviņu netālu no manas mājas, un rīta rasā mazgāju savu pļāpīgo muti. Ja gribu nomazgāt ko vairāk, tad dodos uz Daugavu. Līdz viņai ir mazāk par kilometru. Nepilnas desmit minūtes..
.
– ..un rokā man saulstariņš mazs..

***

– Moris savu ir padarījis, Moris var iet..

***

– Autors ir Viņš.
.
# Turpinājumu skatīt augšā – “Ievada un komentāra vietā” #

Komentāri (6)

observer26 22. novembrī, 2009.g.  
 0 0
var atkaartot?
kosinus 21. novembrī, 2009.g.  
 0 0
первый стих понравился))) а вот потом слишком много букафф
[wolf] (68) 19. jūlijā, 2009.g.  
 0 0
ниасилил
aapa 14. februārī, 2009.g.  
 0 0
Atliek tikai pievienoties Itachi -  
Līdzīgie blogi


Reģistrācija Aizmirsu paroli

munkss (34)

Рейтинг@Mail.ru Top.LV PULS.LV Professional rating system