Vēstule no AAE(svetki.lv)

Mana māsīca ar savu ģimeni jau sen dzīvo Apvienotajos Arābu Emirātos. Arī bērni tur izauguši, un no Latvijas paražām gandrīz neko nezina. Tā nu es viņiem uz gaidāmajiem Jāņiem aizsūtīju vēstuli. Lai atsvaidzinātu latviskās tradīcijas, pierakstīju klāt tautasdziesmas.

Saņēmu šādu atbildi:

«Mīļā tante! Mūsu vecāki pašlaik aizceļojuši uz Kanādu. Tā kā mājās esam vieni paši, nesapratām, kāpēc Jūs rakstāt dzejā, tomēr visu uzmanīgi izlasījām.

Jūs rakstāt:

Jānīts nāca, Jānīts nāca,
Kā mēs Jāni mielosim?
Nokausim purva dzērvi,
Upes zaļo līdaciņu.

Visu gadu Jānim krāju,
Ko es došu šovakar?
Svaigu maizi,
Mīkstu sieru,
Trīssimt ceptu sivēntiņu.

Sākumā gribējām zvanīt uz Kanādu, lai Jums aizsūta nedaudz naudas, jo savvaļas putnus ēst ir bīstami — var dabūt putnu gripu. Turklāt — vai ir prātīgi visu gadu krāt naudiņu, lai vienu reizi gadā pacienātu Jāņonkuli, kurš vienā reizē to visu nemaz nevar apēst. Mamma sacīja, ka Jūs esat labi cilvēki, un tamdēļ mēs nospriedām, ka Jūs droši vien gribējāt pacienāt visu savu mazo ciematiņu, gluži kā tie cilvēki, kuri vāc ziedojumus Āfrikas badacietējiem. Brālis savā sacerējumā vairs nerakstīs par prezidentu Obamu, bet par Jūsu sirdssiltumu.

Nākamajā dzejolī Jūs rakstāt:

Jāņu māte rudzus brida,
Zelta kurpes kājiņās;
Ne tai mirka zīda brunči,
Ne sudraba priekšautiņš.

Kā tā var! Vecāki stāstīja, ka rudzi ir Latvijas lepnums, bet Jūs tos mīdāt. Mūsu vecāki strādā ļoti labā firmā, bet zelta kurpēm gan nauda nesanāk.

Jāņu māte sieru sēja,
Ozolā sēdēdama.
Kāp zemē, Jāņu māte,
Jānīts pāri nedarīs.

Žēl gan, ka Jāņonkulis atkal atsācis dzert. Bet visvairāk mūs pārsteidza rindas:

Jāņa māte piedzērusi,
Guļ ar vīru aizkrāsnē;
Ja būt laba Jāņu māte,
Savus bērnus pacienātu.

Vai tad Jums, tante, nav rakstura, ka sākāt dzert līdzi? Beigās Jūsu pēdējā dzeja bija pati šausmīgākā:

Piesēju Jānīti
Pie zaļa ozola,
Astoņas olektis
Sarkanas bantes.

Saprotam Jūsu kreņķi. Jāņonkulis pārdzēris jēgu, un, kamēr atbrauca ātrā palīdzība, dabūjāt viņu siet pie koka. Nolēmām naudu nesūtīt, tāpat nodzersiet, un arī ciemos nebrauksim, jo baidāmies par savu dzīvību.

Centieties sameklēt labu narkologu, tur mēs Jūs atbalstīsim. Apsolām!»

Tā nu es sēžu ar vēstuli rokās un nesaprotu, ­smieties vai raudāt...