Noskaņai varētu uzlikt Sunlounger - Sunny Tales

Pamošanās no pēcpusdienas snaudiena neprasa lielu
piepūli, taču īpaši labi arī nejūtos. Ir silti. Mājās aizvien neviena nav, to
var just pēc klusuma dzīvoklī. Var pat dzirdēt kā kaķis koridorā skrubina savu
barību. Aiz sienas pie kaimiņiem dzirdami pazīstami būkšķi. Gaiss nedaudz
spiedīgs, mākoņos ieskauta saule riebīgi pelēkās debesīs. Patiesībā jau zilās.
Vasaras krāsas šķiet pabalējušas, laikam jau iet uz beigām. Augusts. Pastiepjos
pēc televizora pults, kā reiz rāda Simpsonu atkārtojumu un es ar
vienaldzīgu baudu piekaļu skatu ekrānam, līdz mani kā allaž izbiedē spalgais
mobilā īsziņas signāls. Egijas uzliktais. Vajadzētu nomainīt. Vajadzētu. Un man
gar acīm nozib blondu matu aste, plats, baltzobu smaids. Bezspēcīgi atlaižos
spilvenā. Lai kā es censtos nedomāt par viņu, atmiņas kā salkans sīrups
aizlipina visas poras un smacē, smacē līdz naidam. Reizēm šķiet, ka sajūtu
viņas smaržu te kāpņu telpā, te spilvenā, tramvajā.


Paņemu telefonu un man notirpst rokas – īsziņa ir
no viņas. Cik ilgs laiks ir pagājis? Mēnesis, divi? Jā, tie ir divi mēneši un
pāris dienas. Divi mēneši kopš tā vakara. Pāris dienas vēl pēc tam viņas
neskaitāmās īsziņas es dzēsu nelasītas, tāpat kā vēstules draugos. Tad viņa
rimās. Un tagad? Ko viņa grib? Piedošanu? Atmiņās nozib tas skats, kad atvēru
Māra istabas durvis, sametas nelabi. Atveru īsziņu. “iznaac aaraa peec 10 min.
luudzu....” Asinis man acumirklī uzkarst un iesitas sejā. KO viņa iedomājas?!
Nāk pie manis pat uz mājām, vai tiešām viņa nesaprot, ka es negribu viņu
redzēt... Varbūt es mānu pats sevi. Pirms pāris nedēļām gribēju izdzēst visas
viņas bildes no datora. Nespēju. Todien sakņupis raudāju pie galda. Riju
putekļus, kas sakrājušies uz galda neslaucīti. Māte manā istabā nenāk, tā kā
baidās. It kā cenšas saprast, palīdzēt, bet pati apzinās, ka bezspēcīga. Tik
virtuvē pie brokastīm dažkārt uzliek plaukstu uz skausta. Neko viņai neesmu
stāstījis, pati saprot.


Viņa nāk pie manis. Kā, pie velna, viņa vispār
zina, ka esmu mājās?! Sakožu zobus - Egija mani sasodīti labi pazīst. Tāpat kā
man likās, ka es pazīstu viņu. Es zinu kā smaržo viņas peldkostīms pēc peldes,
es pazīstu viņas smaida krunciņas ap acīm, zinu cik ļoti viņai kut pēdas un kā
viņa smejoties kampj gaisu... Es zinu. Egija un Edijs - draugi sen jau
ķircinājās, ka labi saskan, kaut Egija nekad neizrādīja, ka viņai viņš
interesētu. Un tagad viņa nāk un grib mani satikt. Man nav ne jausmas ko darīt.
Izvelku cigarešu paciņu no vējjakas. Velku dūmu un dziļi elpoju atspiedies pret
balkona margām, un pēkšņi mana sirds apmet trīskāršo salto – es redzu viņu
nākam pa celiņu no veikala puses. Pēcpusdienas saules staros mirdz viņas blondo
matu aste un atrisušās šķipsnas ap ausīm. Viņa nāk kā vienmēr, it kā
nesteidzoties, gariem, platiem soļiem. Vēroju viņas stāvu un atmiņā man ataust
saulaina diena pie jūras, es guļu uz sāna, atspiedies uz elkoņa, grābju
plaukstā pludmales smiltis un ar mazu urdziņu iepludinu Egijas pēdas smiltīs,
redzu katru graudiņu, kas noripo pār saulē zaigojošajiem nadziņiem. Viņa smejas
un es brīnos, vai varu būt vēl laimīgāks.


Nu jau viņa mani ir pamanījusi. Mazliet
satrūkdamās viņa paceļ skatu un viņas gaita kļūst stīvāka. Bet viņas lūpas
savelkas smaidā, un viņa pieceļ roku, pamāj. Nu jau viņa ir gandrīz zem mana loga.
Ievelku dūmu un raugos kaut kur horizontā. Man ir grūti uz viņu skatīties.
Pēdējais dūms un iemetu izsmēķi ceriņu krūmā zem loga. Viņa stāv, gaida. “Tūliņ
nākšu,” norūcu. Viņa dzird, pasmaida. Aizveru aiz sevis balkona durvis un sirds
man pamirusi dun, kājas un rokas tirpst. Iemetu skatu spogulī, izbraucu ar roku
caur matiem, bet tad atmetu ar roku. Nav vērts. Iemetu mutē košļājamo gumiju un
eju. Viņa sēž uz soliņa pie bērnu smilškastes, šūpo baltajās krosenēs autās
kājas. Eju pie viņas vienaldzīgi un garlaikoti. Sirds man vairs nesitas un es
jūtos neomulīgi mierīgs. Viņa vēro mani, nesmaida, gandrīz kā sabijusies.
Apsēžos viņai blakus. “Sveiks,” viņa klusi nosaka. Es neatbildu un viņa laikam
nezina, ko tālāk teikt. Man arī vienalga. Jeb arī nav. Mugurā viņai gaišzils
krekliņš un džinsi. Un smaržo viņa savādi – it kā tāpat kā kādreiz, bet ne tā
kā manās atmiņās. Mēs sēžam blakus, tuvumā neviena nav, var dzirdēt tikai
mašīnu rūkoņu no ielas. “Ko tev vajag?” es beidzot izgrūžu. Viņa skumji
paskatās manī. Sāk runāt kaut ko par piedošanu, ka viņa bija muļķe,
piedzērusies un tam nevajadzēja notikt, ka viņa pati nesaprotot, kā tas varēja
notikt. It kā es to visu nezinātu. It kā es saprastu, kāpēc tas notika. Es visu
savu dzīvi veltīju viņai, es mīlēju viņu tik stipri, ka tagad ienīstu. Viņa
runā un man kaklā sariešas kamols, ik pa brīdim viņa apklust, gaida, kad es
kaut ko piebildīšu, bet man nav ko teikt. “Nu, lūdzu, pasaki kaut ko, jebko!”
viņa beidzot neiztur, balss viņai trīc. Es vēl brīdi klusēju. “Ko tev vajag?”
es atkārtoju jautājumu. Egija apraujas un sarauktu pieri raugās manī. “Tevi.
Tevi man vajag,” viņa saka, cenšoties ieskatīties man acīs. “Un tu domā, ka man
vajag tevi? Egij, tu taču neesi maza. Tādas lietas nemēdz piedot.” “Mēdz. Ja
mīl, tad piedod,” viņa klusi saka. “Bet es nemīlu,” es spēji atbildu un gluži
vai dzirdu kā viņai acīs izsprāgst asaras. Vai tiešām nemīlu?


No blakus mājas pirmā stāva atvērtā loga dzirdama
radio melodija, kas aizdžinkst dzeltenīgajā saules gaismā pār vasaras
izdedzināto zālienu. Gaiss smaržo pēc pilsētas putekļiem. Gluži kā palēninātām
kustībām pieceļos no sola un pagriežos uz māju pusi. Egija raud, bet es
neskatos uz viņu. Viņa arī neko vairs nesaka. Atgriežos savā istabā, televizors
palicis ieslēgts. Man ir mazliet nelabi. Virtuvē izkampju trīs glāzes krāna
ūdens, un no sparīgās ūdens rīšanas man iesāpas kakls. Sēžu virtuvē uz grīdas
un glaudu kaķi, tas murrā un berzē savu pelēko galvu un kaklu gar manām kājām.
Jūtos paģirains un izmocīts, klīstu pa tukšo dzīvokli un tukšums galvā spiež
tā, ka vai pušu plīst. Skan spalgas televīzijas reklāmu notis. Nespēju palikt
iekšā, tāpēc izeju uz ielas. Tieku līdz mājas stūrim, kad ieraugu Egiju, viņa
sēž turpat uz soliņa, ceļgalus apķērusi rokām un galvu ierautu klēpī. Saulstari
karsē putekļus un gaiss pie smilšukastes mazliet virmo. Bet varbūt man miglojas
acis. Gribu pagriezties un iet uz pretējo pusi, bet apstājos. Apreibstu no tās
sajūtas un dodos pie Egijas, sāku skriet. Viņa paceļ saskārtušo seju un acīs
viņai lasāms plats izbrīns. Es nometos pie viņas kājām un ielieku galvu klēpī.
Berzēju matus gar viņas džinsiem gluži kā nupat kaķis man. “Nedari tā vairs,
lūdzu, nekad, nekad...” es čukstu.