Mēs guļam zem Pienenēm.Pareizāk - zem pienenņu saknēm.Virs mums staigā cilvēks,virs mums spēlējas bērni,pūš pūkas,guļ,rok zemi un neko nezina.
Mēs guļam jau ilgi.
Virs mums cilvēki neraud.Raud jau tikai kapsētās.Dārzā cilvēki nāk priecāties.
Uz mūsu kapa nav pieminekļa,nav nekāda uzraksta.Es neesmu Nezināmā,tādēļ,ka neesmu bijusi kareive.Un es tomēr esmu - Nerakstītā..Neviens mani šodien neatceras,un neviens arī neatcerēsies.Es dzīvoju,kad vajadzēja iet.Un aizgāju,kad vajadzēja dzīvot.Un tāpēc šai dārzā nav pieminekļa,ne arī kāda uzraksta.Virs mūsu kapa aug tikai pienenes,kuru sēklas pati esmu pūtusi.
Mani nošāva jau sen..
Un no manis pāri palikuši tikai kauli.Tas arī viss.Drēbes saira jau pēc neilga laiciņa.Caurspīdīgā kleita bija stipra un nenovalkājama.Arī dzīvība bija sīksta un izturīga,un es nešaubījos,ka nodzīvošu vismaz līdz deviņdesmit.Bet es nodzīvoju līdz 14.
Astoņpadsmit lodes.
Viņš man krūtīs un vēderā iešāva 18 lodes.Nejutu ne sāpes,ne bailes.Vienkārši nepaspēju.Tas bij viens mirklis.Tāpat kā dzīve,kad tā pagājusi.Bet,lai atrastos šajā bedrē,pilnīgi pietiktu ar vienu lodi.Tagad guļu un visu laiku domāju - kādēļ tomēr neizdzīvoju līdz deviņdesmit.
Līdz astoņpadsmit?Līdz trīsdesmitsešiem?Līdz sešdesmit?Līdz piedspadsmit?
Kādēļ tieši līdz četrpadsmit?
Tagad viss skaidrs.Tagad es visu saprotu.Tagad viss ir ļoti vienkārši.Bet tad..gribējās dzīvot.Par vēlu.Vienmēr vai vismaz ļoti bieži tieši to,kas mūsu dzīvē ir svarīgākais vai arī no kā atkarīga mūsu dzīvība,mēs uzzinām par vēlu.Tad kad neko vairs nevar glābt.
Un tagad jāguļ vienai.Bez zārka ar astoņpadsmit lodēm.Starpcitu,tagad arī zārks ir sapuvis,tā ka vienalga.Bet lodes paliks.Tās šeit paliks kopā ar maniem kauliem simts,divsimts,tūkstots gadus.Tās piedzīvos mūžību,lai gan nemaz nav to pelnījušas.Bet,ja padomā,tās nebija vainīgas.Vainīgs bija cilvēks.Lodes jau nenogalina.Nogalina cilvēks.
Guļu viena.
Būtu vismaz abus divus apglabājuši kopā.Taču viņš guļ tālāk.Viņš guļ tālāk,bet tai pašā placī,kur zied mūsu Pienenes.
Dzīvi mēro ar padarītajiem darbiem un ar nodzīvotajiem gadiem.Mīlestību - ar piedzimušiem bērniem,bet laime - tā katram sava,tā nebēdne kkur aizmukusi...
Es nogulēju uz savas istabas palodzes 15 stundas.Sašauta.Jums dzīvajiem pat to grūti iedomāties.Tad ir vienalga.Guli zīdā,dārgā zārkā ar samta spilvenu vai atkritumos.15 stundas vai divsimtsmiljonus gadus.Un tev ir vienalga,un tu nejūti un nedzirdi,kā blakus istabā,kā nāvīgi ievainoti,lēni mirst tava māte un tēvs..
Mūs apglabāja kāds draugs.Izvilcis mūs dārzā,viņš ilgi meta krustus un ilgi,negribīgi raka bedri.Viņš bija vecs,nespēcīgs vīrs,un bedre iznāca sekla.Pēc tam viņš atgriezās mājās un gaidīj,kad nomirs māte un tēvs.Viņš nekādīg nevarēja palīdzēt,vienīgi lūgt dievu.Bet tā bija vāja palīdzība,un nākamās dienas vakarā viņš atkal paņēma rokā lāpstu...
Diena bija auksta,nakts vēl vēsāka.Kad darbs pabeigts,cilvēks jūt gandarījumu.Kļūst vieglāk elpot,un tu priecājies,ka nāks nakts,varēsi iet gulēt,rakstīt īsziņas un mīlēt draugu,sapņot un dažas stundas aizmirst par skolu.Decembra dienas ir garas.Jo tās ir pēdējās..šai gadā.Ziemas naktis ir ļoti īstas,un tu vienkārši nespēj vieglāk elpot,priecāties,rakstīt īsziņas un mīlēt draugu,sapņot un nedomāt par skolu.Pirms gulētiešanas,ja vari,paskaties uz zemi,kas tevi baro,kas no tevis izsūc spēkus un domas,un brīnies,kādēļ to neienīsti,bet mīli kā dzīvi,ka jaunu dienu,kā draugu.Mēs nevaram viens bez otra.Bez manis zeme nomirtu..un otrādi.
Es apstājos uz dzīvokļa lieveņa un klausījos,kā netālu rēja vecā kaimiņa suns..Laukos visu dienu vedu laukā suņus,un rīt es arī vedīšu.Un atkal būs jāved mājās.Bet,kad suņi atgriezīsies bez manis,noteikti vēlāk arī tomēr atgriezīšos.Un man grūti saprast,kādēļ tieši tā.
Ar mēnesstaru atnāca klusums.Es vēl brīdi gulēju uz palodzes,atvēru logu un sajutu kā no ārpasaules nāk iļģuciema smarža,pievēru acis un stipri sajutu,ka esmu dzīva.Jutu,ka visapkārt ir dzīvība un ka arī nakts ir dzīvība,ka smarža ir dzīvība,suņa rējienā un nakts klusumā,suņu laukā vešanai,smaržojošā pienenē,un zemē - melnā,smagā zemē,kurai atdod visu un kura pārmaiņu pēc dod pretī visu,un jutu,ka dzīvība ir alkahola malkā,sviedru lāsēs uz deguna,un nopūtās,un šai nogurumā un vārdos,ko teiksi draugam,kad satiksi viņu,un vārdos,kurus nepateiksi,kad viņš nogulsies blakus un jutīsi viņa strāvojumu,un darīsi to,kas jādara,kad viņš jutīs to pašu.
Un tad es nodomāju,ka vajadzētu dzīvot ļoti ilgi.Būs japacenšas nodzīvot vismaz līdz deviņdesmir gadiem,lai pat tad,kad vairs nebūs spēka,kad vairs nevarēsi vest laukā suņus,nespēsi dzirdēt čukstus,nespēsi just strāvojumus,tu tomēr vēl varētu redzēt,kā laiki mainās,varēsi nopūsties,un aizverot acis saprast,ka esi nodzīvojis ilgu un garu mūžu un tev nav bail nomirt,jo pēc tevis paliks pieneņu plantācija,kas turpinās priecēt tos,kurus tu esi radījis.


...
un paldies,ka Tu esi.