Jā, kur gan aizved mūs mūsu fantāzija, iztēle, sapņi? Mēs iedomājamies,kaut ko un paši savu iedomu apaudzējam, vai nu ar rozem, vai ar sūnam! Bet kad redzam īstenibu, kādas ir mūsu izjūtas? Vai īstenibas tēls arī ir ar rozēm, vai sūnam! ?Slikti ir tad ja domājām , ka ar rozēm, bet izrādās ar sūnam.Bet cik patīkami ir tad ja mūsu iztēle nospēlējusi ar mums joku,un patiesība ir daudz labāka par iztēli, sapni, fantāziju! Un tad nu mēs saprotam, cik sabojāta mums iztēle! Bērnībā viss bija vienkāršak, rozā sapņi arī īstenība bija rozā! Kur palikusi mūsu bērnības fantāzija? Vai to nomācis pieaugušo saprāts, kurš barojies no dzīves gājuma negācijām ?