Katrs jūk prāta pa savam,
Es jūku prāta rakstot šis rindas
Domājot par rītdienu.
Kad vairs pildspalva nebūs man rokā,
Un domas par tevi neizgaisīs
Bet nebūsim mēs kopā
Būsim atsevišķas zvaigznes
Gaišzili, naksnīgajās debesīs
Es pazaudēju pēdējo sapni.
Saule ir nosēdusies.
Mēs nesagaidīsim to rītausmu.
Es biju gatavs tev dāvāt visu,
Bet tu to neņēmi pretī
Es redzu tas sāpes ko mēs dalījām.
Dalījām bezgalību, sapni,
to skaļi neizpaužot
esmu sajaucis visu.
Es vairs nemācos šis rindas,
No galvas. Šķirstot savus pierakstus.
Atstāju to pagātnei
Ejot uz nākotni – tagadnē.


Write by Fallen_angel

Komentāri (3)

fallen_angel (34) 23. aprīlī, 2007.g.  
 0 0
nju dzejolis ir fors un skumigs tas ir lielu pardomu auglis drizaak :)
laima1000 (33) 22. aprīlī, 2007.g.  
 0 0
:) forsh dzejoliits
skumiigs..:(................
Smilshu_pele 21. aprīlī, 2007.g.  
 0 0
ja domā šajās rindās tad jā ir! un man leikas, ka pat ļoti leila jēga... manuprāt jābūt kolosālam un drosmīgam cilvēkam, lai savus vārdus rādītu cietiem un ļauti izteikties! kolosāli vārdi no dvēseles.... :)


Reģistrācija Aizmirsu paroli

fallen_angel (34)