Sēdēja uz zara tārpiņš un vēroja lapiņu, domāja - varētu apēst, BET... pagaidīs, lapiņa paaugsies, būs vairāk ko ēst, TAD...
Tajā pat laikā no pretēja koka uz tārpiņu skatījās putns un domāja, ka šis būtu piemērots brīdis to notiesāt, bet tad pievērsa uzmanību tam, ka tārpiņš lūkojas uz lapiņu un nodomāja, tārpiņš apēdīs lapiņu, būs resnāks, noguris, tad arī apēdīšu.
Uz putnu no apakšas noradudzījās lapsa. Viens leciens un putns tai būtu zobos. Bet lapsa ievēroja, ka putns skatās uz tārpiņu, tārpiņš uz lapiņu, un nolēma, ka pagaidīs, kamēr paēdīs tārpiņš, kuru noķers putniņs, kurš savukārt būs paēdis apmierināts - tātad mazāk uzmanīgs un noguris, tad arī to notiesās!
No pavisam cita koka uz to visu nosktaījās vāvere... Ievēroja "barības ķēdi" skaļi iesmējās un iekrita peļķē!
MORĀLE - jo garāka priekšspēle, jo slapjāka vāverīte ;)