Iet zaķītis pa mežu, skatās: zem eglītes mētājas neatšķaidīta „Preiļu spirta” pudele. Nopriecājies par negaidīto atradumu, garausis pieliek krutku pie mutes, iedzer malciņu un... acumirklī atslēdzas.
     Pēc brītiņa pa to pašu taciņu garām gadās iet lapsai. Ieraudzījusi zaķīti ar pudeli ķepiņās, rudaste nopriecājas: „Kāda laime! Pusstops ar zaceni!”
     Lapsiņa iedzer mutīti un jau grasās uzkost, bet te ņem un arī atslēdzas.
     Negaidot, saslējis degunu gaisā, pie gulošās kompānijas pieskrien vilks.   Ieraudzījis neparasto skatu, pelēcis, siekalām tekot, nodomāja: „Re, tad nu gan man ir paveicies! I šņabis ir, i zacene, i dāmiņa, ko pamīlēt!”
     Taču arī nabagam iekšas neturēja ugunīgo dziru. Tikko viņš gribēja uzkost, tā gar acīm sametās tumšs, un nabags novēlās priekšgājējiem blakus.
Kā gadījās, kā ne, šo zvēru taku mina arī ļoti izsalcis un izslāpis lācis. Tas jau nebūtu viņam raksturīgi, ja pinkainis nesaostu dīvainās smakas, kas nāca no mazās eglītes puses. Gribēdams noskaidrot to izcelsmi, lācis ziņkārīgi pašķīra zarus un no pārsteiguma gandrīz vai apsēdās. Kasīdams pakausi lāčuks domāja tā: „Tagad mierīgā atmosfērā iedzeršu, uzkodīšu zaķēnu, pamīlēšu rudspalvaino un, ja būs luste, tad sadošu pelēcim pa purslām!”
     Bet „Preiļu baltā nāve” arī šo, miesās tik vareno vīru nogāza gar zemi, ka noputēja vien!
     Pirmais pamodās zaķēns un no pārsteiguma iespiedzās: „Atceros, kā dzēru. Atceros, kā lapsu samīlēju un sadevu vilkam pa smadzenēm... To es atceros, bet pa kuru laiku nokautēju ķepaini!?”