Ko uzreiz pēc seksa saka cilvēki (iedalījums pēc horoskopa zīmēm)
Auns: „Vau! Vēlreiz!
Vērsis: „Esmu šausmīgi izsalcis (-usi). Vai mums ledusskapī vēl kas ir?
Dvīnis: „Un ko tagad rāda pa teļļuku?”
Vēzis: „Vai kāzas būs drīz?”
Lauva: „Es taču biju nepārspējams (- a)?”
Jaunava: „Dod, es aplūkošu palagu.”
Svari: „Ja tev bija labi, tad man arī.”
Skorpions: „Droši vien tagad varu noņemt tev roku dzelžus...”
Strēlnieks: „Nemeklē mani, es pats (-i) tev piezvanīšu.”
Mežāzis: „Vai tev ir vizītkarte?”
Ūdensvīrs: „Forši! Bet tagad bez drēbēm!”
Zivis: „Kā tu teici, kā tevi sauc?”

- Tēti, tēti, nositu veselas piecas mušas! Divas mātītes un trīs tēviņus.
- Kā tad tu to vari zināt?
- Divas sēdēja uz spoguļa, bet trīs uz degvīna pudeles.

Sarunājas divi draugi.
- Klau, vai tu vari pateikt, kas ir lielākās šausmas?
- Nu, kā to ņem... Kāpēc jautā?
- Redzi, iedomājies, ka jūs abi ar sievu atpūšaties pie okeāna. Te pēkšņi liels vilnis tavu sievu aizskalo okeānā. Vai tās nebūtu šausmas, ko?
Otrs brīdi padomā, tad saka:
- Tas būtu mazākais. Šausmas būtu tad, ja vilnis atskalotu sievu atpakaļ!

Padomju laiki. Kāds jauneklis apprecējies pirms armijā iešanas un, divus gadus nodienējis, laimīgi atgriežas mājās.
Liels bija viņa pārsteigums, kad savā sētā ieraudzīja trīs svešus bērneļus. Viņš tūlīt jautā sievai:
- Kam tie knauķi?
Jaunā sieviņa neapmulst un atbild:
- Mūsējie! Vai atceries, pirms iešanas armijā tu mani visu nakti mīļoji? Lūk, tā arī radās vecākais.
- Labi, bet otrs puika?
- Vai aizmirsi, ka pēc gada biju atbraukusi pie tevis un mēs zemnīcā mīlējāmies? Lūk, arī otrais.
- Varbūt... Bet no kā tas rudais skuķēns, kas te rāpo pa zāli?
Sieviņa iekoda lūpā un pieglaudusies savam vīram, klusi čukstēja:
- Nu, vai tiešām tev žēl? Lai taču rāpo...

Ceturtās klases skolnieks ieiet aptiekā.
- Man, lūdzu, pašu lielāko prezervatīvu...
Aptieķere skatās uz viņu un saka:
- Vai tev, zēniņ, vēl nav tā kā par agru?
- Ne-e. Es jau laikus gribu sākt gatavoties skolas Ziemassvētku karnevālam.
- ???
- Nu, ja, ka! Es tēlošu p...i!

     Iet zaķītis pa mežu, skatās: zem eglītes mētājas neatšķaidīta „Preiļu spirta” pudele. Nopriecājies par negaidīto atradumu, garausis pieliek krutku pie mutes, iedzer malciņu un... acumirklī atslēdzas.
     Pēc brītiņa pa to pašu taciņu garām gadās iet lapsai. Ieraudzījusi zaķīti ar pudeli ķepiņās, rudaste nopriecājas: „Kāda laime! Pusstops ar zaceni!”
     Lapsiņa iedzer mutīti un jau grasās uzkost, bet te ņem un arī atslēdzas.
     Negaidot, saslējis degunu gaisā, pie gulošās kompānijas pieskrien vilks.   Ieraudzījis neparasto skatu, pelēcis, siekalām tekot, nodomāja: „Re, tad nu gan man ir paveicies! I šņabis ir, i zacene, i dāmiņa, ko pamīlēt!”
     Taču arī nabagam iekšas neturēja ugunīgo dziru. Tikko viņš gribēja uzkost, tā gar acīm sametās tumšs, un nabags novēlās priekšgājējiem blakus.
Kā gadījās, kā ne, šo zvēru taku mina arī ļoti izsalcis un izslāpis lācis. Tas jau nebūtu viņam raksturīgi, ja pinkainis nesaostu dīvainās smakas, kas nāca no mazās eglītes puses. Gribēdams noskaidrot to izcelsmi, lācis ziņkārīgi pašķīra zarus un no pārsteiguma gandrīz vai apsēdās. Kasīdams pakausi lāčuks domāja tā: „Tagad mierīgā atmosfērā iedzeršu, uzkodīšu zaķēnu, pamīlēšu rudspalvaino un, ja būs luste, tad sadošu pelēcim pa purslām!”
     Bet „Preiļu baltā nāve” arī šo, miesās tik vareno vīru nogāza gar zemi, ka noputēja vien!
     Pirmais pamodās zaķēns un no pārsteiguma iespiedzās: „Atceros, kā dzēru. Atceros, kā lapsu samīlēju un sadevu vilkam pa smadzenēm... To es atceros, bet pa kuru laiku nokautēju ķepaini!?”

     Sēž vīrs Daugavas vidū, rīvē nosalušās ausi un mēģina bļitkot. Te garām iet kolēģis un kādu brīdi izbrīnīti raugās uz bļitkotāju.
     - Klausies, draugs, kāpēc tu sēdi pliku galvu, bez cepures? Sals tak mīnus divdesmit! Vai tev nav auksti?
      - Un kā vēl! Bet, redzi, vakar sēdēju šai pašā vietā uzmaucis galvā auseni un aptinies ar šalli tā, ka pat nedzirdēju, ka man piedāvā iedzert simts gramus!