Vasarnīca, vecmāmiņa ar mazmeitiņu dzer tēju. Uz galda stāv ievārījums, pie kura no dažādām pusēm rāpo klāt skudras. Meitenīte, ilgi nedomājot, vienu nospiež.
Vecmāmiņa, spēlējot uz bērna jūtām, saka:
"Zanīt, tu ko, tā taču nedrīkst. Skudriņas taču arī ir dzīvas, viņām sāp. Bērniņi viņām ir. Iedomājies: Sēž viņi mājās un gaida savu mammu... bet māmiņa neatnāk... "
Zanīte (ar pirkstu nospiežot kārtējo kukainīti):
"Un tētis arī neatnāk!"