Brauc šoferis mājā no tālā reisa, redz, ka ceļa malā stopē čigāniete. Domā, ņemt vai neņemt. Ja paņems - pierunās visādas muļķības, ja nepaņems - uzliks vēl lāstu. Nu, domā - paņems - lai jau muld savu muldamo.
Čigāniete tad nu šim saka: "- Zelta gabaliņ, dimantiņ, labais cilvēk, dod roku, es tev pazīlēšu."
Šoferis saka: "- Nav man ko zīlēt. Kas bija - to zinu. Kas būs - to uzzināšu."
- Nu labi, tad es tev trīs patiesības pateikšu.
- Nu,saki.
- Pirmā patiesība - mēness spīd, bet nesilda. Vai patiesība?
- Patiesība.
- Āzis bārdu nedzen. Patiesība?
- Patiesība.
- Bet trešā patiesība - tava sieva guļ ar kaimiņu.
- Nevar būt, nav taisnība, neticu!
- Negribi netici.
Aizbrauc šoferis mājā, sieva šo sagaida, uzklāj galdu, pudeli arī uzliek. Abi nu paēda, iedzēra, un vīrs sāk stāstīt, ko viņam čigāniete pastāstīja. Pirmo patiesību izstāsta, sieva saka: " - Jā, tiešām taisnība!"
Otro patiesību pasaka, sieva atkal piekrīt. " - Bet trešo patiesību es tev neteikšu."
Sieva šim piesienas tikai: " - Nu pasaki, pasaki taču!"
Nu un šis saka ar: " - Trešā patiesība ir - mūsu kaimiņam Koļam vooooot šitāds te maziņš..."
" - Vot tā gan nav patiesība!"