Kā jau bāros itin bieži gadās, sieviete iepazīstas ar vīrieti… Pēc vairākiem kopīgi iztukšoties kokteiļiem sieviete uzaicināja jauniegūto paziņu pie sevis, tā teikt, uz vakara kafiju. Viņš, protama lieta, neiebilda.
Kad kafija bija gana baudīta, vīrietis, sveču gaismas apspīdēts, atpogāja savu kreklu, nolika to un ar elegantu vēzienu pārmeta pār krēsla malu. To paveicis, viņš negaidīti piecēlās, atvainojās un iesteidzās vannas istabā un nomazgāja rokas. Drīz vien viņš atgriezās istabā, un tad arī meitenes blūzīti piemeklēja tas pats liktenis… Un atkal vīrietis piecēlās, atvainojās un cītīgi nomazgāja rokas.
Sieviete uzmanīgi sekoja dīvainajām vīrieša izdarībām, ieminējās: “Tu laikam esi zobārsts…”
Bezgala izbrīnīts, vīrietis iesaucās: “Jā! Kā tu uzminēji?”
“Elementāri! Tu nepārtraukti mazgā rokas!” Soli pa solim, un pēc neilga laika abi aizņemti ar To, ko šādā situācijā pienākas darīt. Kad istabā atkal iestājas miers un klusums, sieviete ierunājas:
“Esmu pārliecināta, ka tu esi brīnišķīgs zobārsts!”
Jaunais cilvēks, sajuzdamies bezgala pašpārliecināts un lepns, atplauka sajūsmā: “Jā, esmu pilnīgi drošs, ka esmu lielisks zobārsts! Bet kā tu to zini?”
“Elementāri! Es nekā nejutu!”