Dzīvoja reiz dvīņi – Džons un Džeks. Džonam nomira sieva, Džekam tajā pašā laikā nogrima laiva.
Līdzjūtīgā kaimiņiene satika Džeku un, noturējusi viņu par Džonu, izteica līdzjūtību sakarā ar lielo zaudējumu.
Džeks teica:
- Ak, nav tik traki, es pat priecājos, ka tiku no tā grausta vaļā. Viņa bija galīgi izrūsējusi, dibens sačokurojies un smirdēja pēc beigtām zivīm. Visu laiku tecēja un čīkstēja, bija grūti viņu noturēt taisni, un tas caurums priekšā kļuva lielāks katru reizi, kad viņu lietoju. Bet tad tie četri asie puiši viņu no manis aizņēmās uz nedēļas nogali, un tas veco kraķi piebeidza. Es brīdināju, ka liela prieka no viņas nebūs, bet šie nelikās mierā. Puiši mēģināja tikt viņā iekšā visi reizē – un, kamēr izmēģinājās visādos stāvokļos, mana večiņa pārlūza vidū pušu…
Kaimiņiene noģība