Pasaka par Zilcepurīti un vilku...

Reiz dzīvoja maza čiksīte, kurai bija zila kloze, ar kuru viņa iestiloja vienmēr un visur. Tādēļ visi viņu iesauca par Zilcepurīti.
Kādu rītu Zilcepurītes mutere saņēma mesidžu:
„Tā ir no sencenes!” muča teica. „Bāc, a zini kas ir? Viņai ir besis, slikts fīlings. Aizej ieposī, kas ar viņu, Zilcepurīt,bet neaiztusē prom no taciņas un pa ceļam ne ar vienu nebazarē!”
I vot Zilcepurīte rullēja uz vecmuteres būdu mežā, kas atradās riktīgākajā čuhņā.Diena bija superīga. Karoče, drīz vien Zilcepurīte iečekoja reaļnās puķes. Tad viņa izfiškoja, ka varētu noraut dažas, bet ieraudzīja, ka aiz koka lupī vilks. „Čiv riv, mazā!” viņš teica. „Vou, kas par puķēm! Nezini kādu tusu, kur var ietusēt šovakar?”
„Sorry, es nevaru sist klaču ar frīkiem, es močīju pie vecmuteres un nedrīkstu nokavēt strelku!” šāmējā pasacīja un aizvaļīja prom, jo saprata,ka vilks šai sita kanti.
A pēc stundas Zilcepurīte jau bija pie vecmuteres hausa. Vecmučai bija galīgs pofigs uz visu un šī durvis bija atstājusi vaļā, tāpēc Zilcepurīte ietresīja žigli iekšā bez klauvēšanas. Vecmuterei čista izskatījās, ka ir čābīgi.
„Bļin, kas tev par ausīm?! Čo tik lielas?” pārsteigti prasīja Zilcepurīte.
„Galīgākā aita esi?! Lai labāk tevi sadzirdētu!”atcirta vecmutere.
Zilcepurīte neko nerubīja un ieskatījās ciešāk.
„O bože, kas par lielām acīm!”nerimās Zilcepurīte.
„Da labi, tas ir tāpēc, lai es tevi labāk varētu redzēt!”atteica vecmutere.
Bet Zilcepurīte nebija galīgākā lose,tāpēc šai bija tāds čujs, ka kaut kas nav riktīgi.
„Oi, kāds tev liels klabeklis!” izdvesa džanga.
„Jeibogu,tu čist esi galīgi tupa, kas tev nedalec,ka esmu vilks. Ablomījies?!” jautāja vilks un lielā džampā izleca ārā no gultas.
Par laimi mežsargs, kurš bija reāls kačaks, ienesās ar saviem garajiem kātiem būdā un ar striķi piebeidza vilku.
Vīī, Zilcepurīte bija glābta, bet šī nekādīgi nevarēja iebraukt, kur palika vecmutere. Izrādījās, ķipa šī ir aizmaukusi uz tuvējo tuc-tuc.