Trīs sportisti - vieglatlēts, futbolists un bokseris cieš autokatastrofā. Bokserim norauj roku, futbolistam kāju bet vieglatlētam lielāko sieviešu sapni. Visi trīs nonāk slimnīcā pie ķirurga un lūdz lai palīdz, jo nu sportam un dzīves jēgai ir beigas. Ķirurgs saka lai šie paciešas, un aiziet. Atgriezies viņš saka, ka bijis morgā, bet tur vienas sievietes. Futbolists un bokseris protams bļauj, lai tik šuj sieviešu rokas un kājas, ko ķirurgs arī izdara.
"Tev" - viņš saka vieglatlētam - "mēs kautkādu rīku pagaidām uzstādīsim, vēlāk - tad jau redzēs."
Viss tiek izdarīts godam, bet pēc kāda laika vieglatlētam pienāk ziņa - zoodārzā nomiris zilonēns, vai šis negribot snuķēnu.
Protams ka gribot, jo nu galīgi neiet jēgā ar to rīku. Paiet gads un sportisti brauc ķirurgam izteikt pateicību.
"Nu kā ta Jums gājis pa šo laiku?" - ķirurgs prasa.
Bokseris - "Nu muskulis ir uztrenēts, sitiens kolosāls, bet tualetē problēmas - ja saķer ar savu roku, tad viss kārtībā, bet ja ar otru tad ilgi nelaiž vaļā."
Futbolists - "Kājiņa ir kolosāla, kamēr uz laukuma visi to aplūko, tikmēr es tik bliežu bumbu vārtos, tikai naktī tā neērtāk - tā kājiņa visu laiku velk uz ieplešanos."
Vieglatlēts - "Nu sievietes ir ekstāzē, nevar ne atkauties, bet kaut kur piknikā izbraucot sākas problēmas - čurājot krūmos tas snuķēns sāk raut lapas no krūmiem un bāzt man dibenā."